Zanzibāras laivas

Zanzibāra ceļotāja skatījumā – pasakaina, bet pusaizmirsta vieta

Zanzibāra – pasakaina, bet pusaizmirsta vieta

Raksta autors ceļotājs Bens Latkovskis. Publicēts NRA un Ceļojumu dienasgrāmatās.

zanzibara1

Zanzibāra ir sala Indijas okeānā netālu no Tanzānijas krastiem. Tā ir slavena ar to, ka tieši šeit dzimis leģendārās grupas Queen solists Fredijs Merkūrijs un šeit noticis pasaulē īslaicīgākais karš. 1896. gada 27. augustā Anglija pieteica Zanzibāras sultanātam karu un Karaliskā flote sāka bombardēt sultāna nocietinājumus. Pēc 38 minūšu apšaudes tika panākts miera izlīgums un tādejādi šis militārais incidents tiek uzskatīts par īslaicīgāko karu pasaules vēsturē.

Zanzibāra, 1964. gadā apvienojoties ar Tanganjiku, izveidoja tagadējo Tanzāniju un mūsdienās ir pusautonoma šīs valsts sastāvdaļa. Iebraucot Zanzibārā ir jāaizpilda gandrīz visas tās pašas formalitātes kā iebraucot citā valstī. Tiesa, vīza nav jāpērk, bet pasē tiek iespiests iebraukšanas un izbraukšanas zīmogs. Zanzibārā iebraucu dienā, kad Latvijā notika referendums par otru valsts valodu un vietējais robežsargs neapzināti iespieda imigrācijas dienesta zīmogu tieši tajā lapā, kur pasē atrodamas atzīmes par piedalīšanos vēlēšanās.

Cits datums, kurš padara Zanzibāru ievērojamu, ir 1946. gada 5. septembris, kad šeit piedzima Faruks Bulsara, kurš vēlāk kļuva slavens kā Fredijs Merkūrijs. Diemžēl šodienas Zanzibārā nekas neliecina par šo notikumu. Nav nedz memoriālās mājas uz kuru vest Rietumu tūristus – grupas Queen fanus, nav arī nopērkami kādi piemiņas suvenīri ar Merkūrija attēlu. Daudz vieglāk iegādāties krekliņu ar Če Gevaras vai Muamara Kadafi raksturīgajiem sejas vaibstiem. Iespējams, ka Merkūrija vārds Zanzibārā nodots aizmirstībai vēsturisku apsvērumu dēļ. Viņš piedzima indiešu ierādņa ģimenē, bet gandrīz visi kādreizējie indiešu pēcteči, salu ir atstājuši. Lai arī Zamzibāra vairākus gadu simtus bija arābu priekšpostenis Austrumāfrikā un salā gandrīz vienīgā reliģija ir islams, tagad tur nedzīvo tikpat kā neviens arābs. Zanzibārai iegūstot neatkarību sākās asiņaina izrēķināšanās ar arābiem un tur dzīvojošajiem indiešiem. Tos, kuriem neizdevās no salas aizbēgt, gandrīz visus nogalināja. Vietējie zanzibārieši nav diez ko tendēti uz biznesu un peļņas gūšanai ekspluatēt ģenētiski svešā Merkūrija tēlu vai nu nevēlas vai vienkārši neiedomājas.

Pludmalē var baudīt vientulību

zanzibara2

Vairums ceļotāju Zanzibārā ierodas pēc Tanzānijas nacionālo parku apmeklējuma kontinenta vidienē, lai ceļojumu nobeigtu ar nesteidzīgu atslābināšanos okeāna krastā. Zanzibāras pludmales ir jaukas, tomēr samērā tukšas un vientulīgas. Vismaz austrumkrastā. Iespaids līdzīgs pludmalei starp Roju un Kolku. Tikai priežu vietā kokospalmas. Pludmales pirmatnīgums un iespēja baudīt sauli un ūdeni gandrīz kā uz vientuļas salas bez citu cilvēku kņadas, rada to īpatnējo šarmu, kas ļauj Zazibāras pludmales saukt par pasakainām. Smilts ir balta kā krīts un mīksta kā milti. Ļoti izteikts paisums un bēgums. Visa piekrastes saimnieciskā dzīve ir pakārtota šīm ūdens līmeņa maiņām, jo piekrastes iedzīvotāju pamatienākumu veido ūdenszāļu audzēšana, novākšana un pārdošana. Darbs ir primitīvs, smags un ļoti maz apmaksāts.

Rīta pusē, kad ūdens atkāpjas, vietējās sievietes dodas uz savām ūdenszāļu plantācijām, kas atrodas apmēram kilometru no krasta un vāc tās lielos maisos. Ūdenszāles bēguma laikā atrodas seklumā – ūdens līmenis ir apmēram zem ceļgaliem. Ūdenszāles nav tādas kā mūsu jūras aļģes – blīvas, smagas, kuru vākšanā noteicošais ir spēks. Zanzibāras ūdenszāles jāvāc pa atsevišķiem stiebriem, jo tās nevar ūdenī kā ar izkapti pļaut. Ap vieniem dienā, kad saule karājas tieši virs galvas un nežēlīgi cepina, paisuma vilnis lēnām sāk nākt uz krastu. Tad ūdens līmenim ceļoties sievas uz galvas nes savāktos ūdenszāļu maisus krastā žāvēties. Ūdenszāļu ekstraktu izmanto kosmētiskajā rūpniecībā un Rietumu sievietes tērējot skaistumam dolārus, eiro un latus kādu santīmu pievieno arī Zanzibāras vietējo iedzīvotāju pieticīgajam iztikas grozam. Dienā šādi var nopelnīt līdz 2 000 Tanzānijas šiliņu, kas ir aptuveni 1 eur. Apmēram tikpat Zanzibārā maksā kilograms tomātu. Pieklājīga ananasa cena ir 3 000 šiliņu un ar vienas dienas darbu vietējie iedzīvotāju ananasu nopelnīt nevar. Līdz ar to caurmēra eiropietis, visticamāk, patērē vairāk ananāsu nekā vidējais zanzibārietis. To var teikt par gandrīz visiem augļiem, izņemot kokosriektus un varbūt arī mango, kas šeit aug apmēram tāpat kā pie mums āboli – ne tikai dārzos, bet arī ceļmalās un citās vietās. Piekrastes ciemos vispār neredzēju audzējam itin neko, lai gan pietiekoši daudz laika pavadīju staigājot pa apkārtni. Ne augļus, ne dārzeņus. Patiesībā grūti pat iedomāties vai kaut ko var izaudzēt šajās baltajās smiltīs.

Ūdens drīzāk karsts, ne silts

Nevarētu teikt, ka pludmalē atpūtniekiem būtu daudz ko darīt. Vairums atpūtnieku, kuru gan ir nesalīdzināmi mazāk nekā Indijas vai Taizemes pludmalēs, gulšņā savu viesu māju teritorijās un kvern turienes patukšajos bāros. Skaitās, ka Zanzibāras austrumkrasts ir ļoti labs tieši okeāna peldēm. Tas gan ir gaumes jautājums. Tā kā krastu no paša okeāna šķir vairākus kilometrus plata lagūna, tad piesardzīgākiem peldētājiem nav jābaidās, ka viļņi varētu viņus ieraut okeānā un aiznest dziļumā, kur ūdens pāri galvai. Paisuma maksimālās fāzes laikā ūdens dziļums nepārsniedz pusotru metru. Vienīgi pie lielākiem viļņiem jāpalecas, lai ūdens negāztos pāri galvai. No otras puses lagūna nedod iespēju izbaudīt okeāna spēku un plašumu. Ja vējš pūš uz krastu, tad ūdens lagūnā tik ļoti sasilst, ka gandrīz jālieto apzīmējums karsts. Katrā ziņā pirmajā dienā ierodoties Bežū ciematiņa pludmalē un metoties ūdenī bijām nepatīkami pārsteigti. Ūdens temperatūra noteikti pārsniedza 30 grādus. Iespējams pat 32 gradus, kas peldi jau tā karstajā klimatā padarīja neatspirdzinošu. Tiesa, pēc vairākām dienām, mainoties vēja virzienam ūdens temperatūra nokrita līdz normālam, tas ir, 26 – 28 grādiem.

Uzreiz aiz kurortzonas sākās vietējo ciematiņi, kuri „smalkākiem” deguniem var likt sarauties. Rupji apmestas kvadrātveida māla būdas bez logiem un salmu jumtiem starp kurām staigā kuprainas neiedomājami izģindušas govis. Cilvēkiem, kuri pieredzējuši padomju laiku tukšos veikalus, melālalūžņiem un tukšām skārda degvielas mucām pārpildītos kolhozu tehnisko darbnīcu plačus, apdrupušas, nekoptas mājas mūsu pašu tēvzemītē, redzētais nemaz tik šokējošs neliekas. Trūcīgu ļaužu miteklis Latvijā nemaz tik ļoti neatšķiras no Zanzibāras caurmēra iedzīvotāja mitekļa. Man bija iespēja šādā mājiņā pabūt un varu teikt, ka tas bija ļoti pieticīgs, bet samērā sakopts. Mājā pa vidu bija dažus kvadrātmetrus liels iekšējs pagalmiņš bez jumta un uz visām četrām debess pusēm izvietojās pa nelielai (ap 5 kvadrātmetri) telpai (tādai kā mazai istabai) bez durvīm. Istabas tikpat kā bez mēbelēm. Bija viens neliels 70- to gadu padomju stila atpūtas krēsls, bet tas nez kāpēc neatradās uz klona grīdas, bet gan uzlikts uz māla lāvas, kas acīmredzot kalpoja kā gulta. Istabā skanēja radioaparāts, taču nepiefiskēju vai tas darbojās ar pastāvīgu strāvas padevi vai baterijām. Katrā ziņā telpās elektriskā apgaismojuma spuldzes nemanīju.

Vietējie nepazīst vārdu – nē

zanzibara3

Lai arī pludmalē gulšņātāju ir pavisam maz – cik tad karstajā un ziemeļnieka ādai svilinošajā saulē pagulēsi, gar krastmalu regulāri savās apgaitās dodas preču un pakalpojumu piedāvātāji. Tā kā potenciālo klientu ir maz, tad tiek ņemts nevis uz masu, bet gan uz individuālo pieeju. Vispirms vietējais sasveicinās un apjautājas kā klājas vai kā gulējāt, pēc tam seko tradicionālais jautājums no kurienes un kā patīk. Tad vietējais „uzņēmējs” notupstas un sāk runāt par laiku, kurš esot ļoti karsts, tāpēc viņš esot noguris un ir jāatpūšas. Paiet vairākas minūtes, līdz beidzot viņš atklāj, ko vēlas. Piemēram, stāsta, ka māsa nodarbojoties ar hennas glezniecību un izņem no saņurcītas polietilēna kulītes tādu pašu saņurcītu, no parastas burtnīcas izplēstu papīra lapu ar šiem zīmējumiem. Tie ir bezgala bērnišķīgi un vienkārši, bet ne jau mākslinieciski izsmalcinātu zīmējumu var meklēt Zanzibāras pludmalē, kas tomēr ir pasaules diezgan aizmirsta vieta. Tieši gājiens pie hennas zīmētājas mani aizveda uz vietējo mitekli.

Cits piedāvātājs – jauns puisis piedāvā izbraukt lagūnā snorkelēt. Viņš aicina braukt tulīt, bet ir divi pēcpusdienā un pludmalē valda nomācošs karstums. To var paciest palmas ēnā, bet doties atklātā saulē nav lielas vēlēšanās. Jautāju, vai nevar rīt no rīta? Vietējie sarunā ar baltajiem nepazīst vārdu – nē. Manuprāt, viņi šo vārdu pat gribot nespētu izrunāt. Puisis piekrīt, bet es neesmu rēķinājies ar to, ka rīta pusē sākas bēgums. Ar dou laiviņu (izgrebtu koka stumbru, kuram sānos pāris metru garās kārtīs piesisti līdzsvara pludiņbaļķīši) braucam dziļāk lagūnā. Laivas dibens atsevišķās vietās berzējas gar akmeņiem un jau sajūtu nepatikšanu priekšnojautu, taču sevi mierinu, ka puisis taču zina, ko dara. Droši vien tālāk būs dziļāks. Aizbraukuši kādu pusotru kilometru no krasta, jauneklis norāda, ka šajā vietā varam snorkelēt. Tā kā snorkelēju pirmo reizi mūžā, tad paiet laiciņš līdz atpgūstu šo nodarbi un tā sāk sagādāt prieku. Zemūdens pasaule ir ļoti interesanta. Dažādkrāsu zivtiņas, jūras zvaigznes, jūras eži un koraļu rifi veido savdarbīgu krāšņu pasauli. Tomēr patīkamās sajūtas mazina apjausma, ka ūdens līmenis plok un dažbrīd jāpeld, riskējot ar vēderu aizķert koraļu rifu žuburainos kuprus. Braucam atpakaļ kamēr vēl ūdens nav pavisam atkāpies. Taču ir jau par vēlu. Jauneklis ar kārti cenšas laiviņu stumt uz krasta pusi, taču viņa pūles nevainagojas ar panākumiem. Laivas dibens arvien biežāk atduras pret akmeņiem. Puisis izkāpj no laivas un mēģina to stumt ar rokās, bet var redzēt, ka pasākums kļūst bezcerīgs. Viņš ir acīmredzami atvieglots, kad ierosinu doties krastā kājām. Taču arī tas basām kājām nav viegli izdarāms. Lagūnas dibens ir akmeņains, nelīdzens un ass. Turklāt no vienas vietas nosēts jūras ežiem. Ja eži cauri dzidrajam ūdenim ir labi sakatāmi, tad to, cik asšķautnaina ir grunts redzēt nevar. Ūdens virsma ņirb, vējš diezgan stipri pūš, gultne nelīdzena un līdzsvaru noturēt nav viegli. Pārņem pilnība bezpalīdzības sajūta un atliek vien ļauties, lai melnādains puika aiz rokas tevi izved līdz tuvāk krastam iestaigātai taciņai lagūnā.

Botāniskais dārzs ar pērtiķiem

zanzibara4

Zanzibāra nav tikai pludmale. Ļoti interesants ir Jozani nacionālais parks, kurā dzīvo retie pērtiķi – sarkanie kolobusi. Jozani nacionālajā parkā ir lielākā sarkano kolobusu kolonija pasaulē. Pērtiķi šeit dzīvo pilnībā savvaļā un līdz ar to tie nav tā kā daudzviet citur pērtiķu apdzīvotās teritorijās – ar cilvēkiem pilnībā apraduši un iemācījušies iegūt pārtiku no divkājainajiem. Tā kā pērtiķiem pašiem jāiegūst pārtika un tie nevar paļauties uz civilizācijas klātbūtnes „labumiem”, tad dzīvnieku blīvums nav liels. Nav tā, ka atliek ieiet mežā un pērtiķu bari apkārt lēkātu pa kokiem. Pērtiķi vispirms jāsadzird, tad jāatrod, jāierauga un tad var vērot viņu lēkšanas no koka uz koku apbrīnojamās spējas. Jozani parks fascinē ne vien ar retās sugas pērtiķiem, bet arī ar ļoti savdarbīgo tropu floru. Tropiskais mežs Jozani nacionālajā parkā ir ļoti dažāds. Vienkopus šeit sastopami vairāki tropu mežu veidi. Gan ar blīvu palmveidīgu koku lapotni, kuram cauri izlaužas tikai reti gaismas stari un purvainu, augiem skopu pamežu, gan skrajāki meži ar ļoti kuplu, vairākus metrus augstu papardveidīgu pamežu. Staigājot pa Jozani parku ir sajūta kā lielā brīvdabas botāniskā parkā, kas no ziemeļeiropieša viedokļa tāds jau arī ir.

Zanzibāras šarms slēpjas tās pamestībā. Aizejot uz pludmali, vai tas ir rīts vai vakars, nav jādomā, ka priekšā jau ņudzēs atpūtnieku pūļi. Sievietēm peldkostīmā nav jāuztraucas, ka uz viņām nekautri blenzīs vietējo vīriešu pulciņi vai nosodošus skatus raidīs vietējās sievietes. Zanzibāra ir vieta, kur baudīt mieru. Vieta, kur laiks ir apstājies un nav nekādas atšķirības vai tā ir otrdiena, sestdiena vai svētdiena. Vai tas ir februāris, maijs vai novembris. Viss viens – tā ir saule, karstums un miers.

zanzibara_FlyMeAway

Pirmo reizi Latvijā – tiešais reiss uz Zanzibāru Valsts svētkos 18.-25.novembrim.

Tiešais lidojums – 899 EUR

   18.11.2017: Rīga 05:45 17:30 Zanzibāra
24.11.2017: Zanzibāra 16:10 02:20 Rīga
Ceļā paredzēta tehniskā nosēšanās Hurgadā. Lidojumu ilgums:

Rīga – Hurgada: 4h 40 min
Hurgada – Zanzibāra: 5h 15 min
Zanzibāra – Hurgada: 5h 20 min
Hurgada – Rīga: 5h 00 min

Ceļojuma komplektus piedāvājam ar 2 viesnīcām:
3+* viesnīcu Paradise Beach Resort divvietīgā istabā (suite) ar brokastīm un vakariņām – 1399 EUR
4* viesnīcu Ocean Paradise Resort & SPA divvietīgā istabā ar brokastīm un vakariņām – 1569 EUR

Iegādājoties ceļojuma komplektu (aviobiļete + viesnīca), vīzas izmaksas ir iekļautas cenā!

Ceļojuma laikā piedāvāsim 5 pilnas dienas ekskursijas, kuru laikā apskatīsim galvaspilsētu Zanzibāru ar vecpilsētu Stone Town, delfīnus un Džozani meža parku, izbrauksim garšvielu tūri un apskatīsim maniokas un banānu plantācijas, sauļosimies Niange un Cietuma salās un dosiemies saulrieta kruīzā. Uzziniet vairāk par šīm ekskursijām!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *