Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Dubrovniki Lieldienās 

30.03.2018 Rīga 14.40 - 16.30 Dubrovniki 
03.04.2018 Dubrovniki 16:00 19.45 Rīga

Dubrovniki ir Horvātijas pilsēta un nozīmīga osta Dalmācijas reģiona un Dubrovniku zemesšauruma pašos dienvidos. Pilsēta allaž bijis viens no tūristu galamērķiem Adrijas jūras piekrastē. 1979. gadā Dubrovniki tika iekļauti UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Jau no seniem laikiem Dubrovniku bagātības pamatā bija jūras tirdzniecība. Viduslaikos, tā bija 5. Jūras republika Vidusjūras krastos un vienīgā Adrijas jūras austrumos, kas spēja konkurēt ar Venēciju. Eksistē vairākas teorijas par Dubrovniku jeb Ragusas, kā tā tika saukta vēsturiski, izcelsmi. Tomēr visticamākā šķiet versija, ka pilsētu nodibināja grieķu jūrnieki. Par to liecina arī arheoloģiskajos izrakumos atrastie grieķu mākslas un saimniecības priekšmeti. Līdz 14 gs. tā atradās Austrumgotu karalistes, Bizantijas impērijas, Venēcijas un Ungārijas karalistes pakļautībā, taču pēc tam baudīja neatkarīgas republikas statusu līdz pat 1808. gadam, kad to iekaroja Napoleona karaspēks. Pēc Napoleona sagrāves, Vīnes kongress Ragusas republiku piešķīra Austroungārijas impērijai, kuras pakļautībā tā atradās veselu gadsimtu. 1918. gadā tā tika iekļauta jaundibinātajā Serbu, Horvātu un Slovēņu karalistē un ieguva Dubrovniku nosaukumu. 2. Pasaules kara laikā Dubrovnikus kontrolēja itāļu un vācu armijas, bet 1944. gadā tā kļuva Dienvidslāvijas sastāvdaļa. 1991. gadā pēc neatkarības pasludināšanas, pilsētu aplenca un ar artilērijas uzbrukumiem stipri izpostīja Dienvidslāvijas republikas armija. Tikai 1992. gada maijā Horvātijas bruņotie spēki Dubrovnikus atbrīvoja un vajadzēja vairāk nekā trīs gadus, lai pilsētu atjaunotu.
Lai arī liela daļa no senās arhitektūras paraugiem gāja bojā postošajā 1667. gada zemestrīcē, pilsētā ir daudz apskates vērtu vietu.

Jāredz

Sponzas pils, kas ir 16.gs radīts renesanses šedevrs Rektoru pils – gotiska stila celtne ar elegantiem, akmenī kaltiem kapiteļiem un bagātīgi rotātām kāpnēm.

Dominikāņu klosteris ar viduslaiku gleznojumu kolekciju.
 
Dubrovniku katedrāle – baroka laikmeta arhitektūras piemineklis ar dārgumu glabātuvi, kurā atrodas pilsētas svētā patrona relikti.

Trešā vecākā (1317.) aptieka Eiropā, kas vienīgā vēl darbojās.

Dalmācijas krasts   
Viena no pēdējās desmitgades Eiropas tūristu populārākajām atpūtas vietām ir garā, izrobotā Adrijas jūras austrumu piekraste ar vairāk nekā 1000 tuvākām un tālākām salām, maziem līcīšiem, lieliskām pludmalēm un kristāldzidru tirkīzkrāsas ūdeni. Dināru kalni aizsargā piekrasti ar tās mūžzaļo veģetāciju no ziemeļu vējiem un veido šīs pasakainās vietas fonu. Lielākā daļa Dalmācijas krasta ietilpst Horvātijas teritorijā, bet nedaudz arī Bosnijā un Hercegovinā, kā arī Melnkalnē. Dalmācijas krasta daļā, kas ietilpst Horvātijas teritorijā apskatāmi četri Nacionālie parki – Kornati, Mljet, Brijuni un Krka. Lielākās salas ir Dugi Otok, Ugljan, Pašman, Brač, Hvar, Korčula, Vis, Lastovo un Mljet.

Korčula
Korčula ir 279 km2 liela Horvātijai piederoša sala, kas atrodas Dalmācijas arhipelāgā Adrijas jūrā. Maigais Vidusjūras klimats salai devis iespēju balstīt savu ekonomiku ne tikai uz tūrismu, bet arī uz lauksaimniecību un zvejniecību.
Leģenda vēsta, ka salu 12. gs. p. m. ē. atklājis Trojas varonis Antenors. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Korčula apdzīvota jau Mezolīta un Neolīta laikmetos, pēc tam savas uzturēšanās liecības šeit atstājuši senie illirieši, grieķi un romieši. Sala piederējusi gan Bizantijas Impērijai, gan Venēcijas Republikai, Ungārijas Karalistei, Austrijas Impērijai, Francijas Impērijai un tikai no 1939. gadā tā kļuva par autonomiju Horvātijas sastāvā.
Salas lielākās pilsētas Korčulas Vecpilsētas arhitektūru galvenokārt ietekmējusi Venēcijas renesanse. Tās centrā atrodas Sv. Marka katedrāle, bet apkārt tai var apskatīt gotiska, baroka un renesanses stilā būvētās augstmaņu pilis. Tūristi, kas ierodas salā, mēdz apmeklēt arī apkārtējos ciematus un atpūsties smilšainajās pludmalēs pie maziem, burvīgiem līcīšiem. Vērts noskatīties arī slaveno Morešku jeb zobenu deju, ko izpilda tikai šeit, kā arī apmeklēt māju, kurā esot dzimis Marko Polo.

Mostara
Pilsēta Bosnijas un Hercegovinas dienvidos pie Neretvas upes. Mostara izveidojās no neliela ciematiņa stratēģiski svarīgā upes šķērsošanas vietā. Jau 12. gs. sākumā ciemats izauga par daudz nacionālu neatkarīgu pilsētu, kuras iedzīvotāji piederēja dažādām reliģiskajām konfesijām. Pilsētas nosaukums nozīmē „ Tilta sargs”, jo tiltam, kas no senseniem laikiem savienoja abus upes krastus un divas pilsētas daļas ir bijusi ne tikai stratēģiska, bet arī simboliska nozīme. Tiltu uzbūvēja 16. gs vidū – Osmaņu Impērijas valdīšanas laikā, kas turpinājās līdz pat 1878. gadam, kad pilsēta nonāca Austroungārijas pakļautībā. 2. Pasaules kara laikā Mostara tika iekļauta Horvātijas brīvvalstī, bet pēc kara beigām pilsēta kļuva Bosnijas – Hercegovinas daļa. Šajā laika periodā industrializācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās piecas reizes un sasniedza 100000 ( 1980.). Pēc tam, kad 1992. gadā Bosnija – Hercogovina pasludināja neatkarību, Mostarai nācās izturēt 10 mēnešus ilgu Dienvidslāvijas armijas aplenkumu un artilērijas apšaudes, kuras iznīcināja daudzus rūpīgi saglabātus Osmaņu impērijas laikā radītos arhitektūras pieminekļus. 1993. gadā sākās gandrīz gadu ilgs konflikts starp horvātiem un bosniešiem par pilsētas kontroli. Tā rezultātā tika izpostīta liela daļa bosniešu apdzīvotās pilsētas daļas, kā arī  Vecais tilts. Tikai šī gadu tūkstoša sākumā tilts tika rūpīgi atjaunots un 2005. gadā kopā ar tam piegulošo vēsturiskā centra rajonu iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Jāredz

Vecais tilts – glezns viena laiduma akmens tilts, gandrīz bez ornamentiem un tikai ar nedaudziem greznojumiem. Kopā ar aizsargtorņiem pilnībā iekļaujas apkārtējā ainavā un vienlaikus kalpo par pilsētas simbolu.

Vecpilsēta- ar torņiem Tara un Helebija, kas atrodas abpus tiltam, Tabhanu – senu ādas apstrādes vietu, kas tagad kļuvusi par kafejnīcu, kā arī neskaitāmām vara izstrādājumu pārdotuvēm.

Turku māja – viena no skaistākajām celtnēm, kas saglabājušās no Osmaņu impērijas perioda. Uzbūvēta 1635. gadā tā atklāj turku sadzīves kultūras īpatnības

Melnkalne
Melnkalne ir neliela valsts Adrijas jūras krastā, kas robežojas ar Serbiju, Bosniju un Hercegovinu un Horvātiju. Līdz ar Melnkalnes un Serbijas atdalīšanos un kļūšanu par patstāvīgām valstīm 2006. gada jūnijā, noslēdzās bijušās Dienvidslāvijas sairšana. Melnkalnes oficiālā galvaspilsēta ir Podgorice, bet vēsturiskā – Cetiņe. Ap 14000 km2 lielajā teritorijā, ko apdzīvo tikai 670000 iedzīvotāju, tūristus valdzinās neskartā daba un bagātīgās vēstures liecības. Šeit ir gan augsti kalni ar dziļām aizām un dzidriem kalnu ezeriem valsts ziemeļos, gan brīnišķīgas pludmales –dienvidos, no kurām Kotoras līcis ir iekļauts 20 pasaules skaistāko līču sarakstā.
Melnkalnes vārds pirmo reizi pieminēts Karaļa Milutina hartā 1276. gadā un tiek uzskatīts, ka nosaukums cēlies no tumšajiem mežiem, kas klāj Lovcena kalnu un tam pieguļošo apkārtni. Visu valsts vēsturi raksturo nepārtrauktas cīņas par neatkarību, lielākoties pret Osmaņu Impēriju. Kristietība šeit tika atnesta 7. gadsimtā līdz ar slāvu cilšu ierašanos. Melnkalnes bagātā vēsture atstājusi savas pēdas arī kultūrā. Slaveni ir Melnkalnes klosteri – katrs ar savu unikalitāti. Visbagātākās illiriešu, romiešu, gotikas, renesanses un baroka kultūras liecības koncentrētas Kotorā – pilsētā Adrijas jūras piekrastē, kuras Vecpilsēta 1979. gadā iekļauta UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Svarīgi: Apceļojot Balkānu valstis visur līdzi jāņem ceļojumam derīga pase!