Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Piza un Florence Lieldienās 2016

25.03.2016.: Rīga 06.30 08.30 Piza
28.03.2016.: Piza 22.45 02.45 Rīga

Toskāna ir viens no tūristu visiemīļotākajiem reģioniem Itālijas Centrālajā daļā ar galvaspilsētu Florenci. Tā platība ir gandrīz 23 tūkstoši km2 un tajā dzīvo tuvu pie 4 miljoniem iedzīvotāju. 
Reģionā rietumu daļā atrodas Toskānas arhipelāgs – salu ķēde starp Ligūrijas un Tirēnu jūru. Pazīstamākās ir Elba, uz kuru trimdā bija izsūtīts Napoleons un Monte Kristo. Salu ķēde veido Toskānas arhipelāga Nacionālo parku.
Toskāna ir pasaulslavena galvenokārt ar savu ārkārtīgi bagāto kultūras mantojumu – tā ir Itāļu Renesanses dzimtene. Te dzimuši virkne mākslas, kultūras un zinātnes pārstāvju, kuru darbi tieši ietekmējuši cilvēces attīstību – Petrarka, Dante, Da Vinči, Mikelandželo, Botičeli, Galilejs, Vespuči un Pučini.
Reģionā atrodas sešas vietas, kas ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā un kopā veido 10% no tā.
Toskānai raksturīgas vienas no visskaistākajām Itālijas dabas ainavām un te tiek ražoti vieni no labākajiem Itālijas vīniem.

Vēsture
Toskānas teritorija bija apdzīvota jau Bronzas un Dzelzs laikmetā, kad te mitinājās tā dēvētās Apenīnu kultūras ļaudis.
Daudz vairāk savas vēstures liecību atstājuši etruski, kas izveidoja pirmās transporta infrastruktūras, nodarbojās ar lauksaimniecību auglīgajās Apenīnu zemienēs kā arī ar kalnrūpniecību. Etrusku dzīves uzplaukums savu apogeju sasniedza 7 – 6 gs. p. Kr. un pēc tam šīs teritorijas pakāpeniski ieņēma romieši, kuri līdz 1. gs. p. Kr. etruskus pilnībā asimilēja.
Nākošo 5 gadsimtu laikā romieši nodibināja Luku, Pizu, Sjēnu un Florenci, ieviesa jaunas tehnoloģijas, paplašināja ceļus, uzbūvēja akveduktus, nesa no senajiem grieķiem aizgūtās parašas un kultūras dvesmas, kā arī nodrošināja mieru reģionā. Romiešiem sekoja goti un longobardi, kas šeit nodibināja hercogisti ar galvaspilsētu Luku.
Viduslaiku periodu raksturo vairāku bagātu pilsētu izvirzīšanās – Piza – lepojās ar ostu, Sjēna – kļuva finanšu centrs, Luka – turību ieguva no banku operācijām un zīda ražošanas. Florence viduslaikos izvirzījās kā reģiona kultūras galvaspilsēta. To sekmēja valdošā Mediči dzimta, pateicoties kurai Florence joprojām lepojas ar brīnišķīgiem mākslas un arhitektūras šedevriem.
15. un 16.gs. Mediči dzimta pakāpeniski palielināja savu ietekmi ārpus Florences, iegūstot apkārtējās teritorijas un izveidojot to, ko mēs pazīstam kā moderno Toskānu. Dominējošais stāvoklis šeit piederēja Florencei, kas iekaroja Arezo un Luku, kā arī nopirka Pizu un Livorno 1434. gadā kļūstot par republiku.
16/17. gs mijā republiku nomainīja Toskānas lielhercogiste.
Pēc Mediči Toskāna nonāca Svētās Romas impērijas, pēc tam Austrijas impērijas rokās.
1850. gadā pēc itāliešu Neatkarības kariem Toskāna iekļāvās apvienotajā Itālijā. 

Ekonomika
Toskāna ir samērā bagāta ar derīgajiem izrakteņiem – te iegūst dzelzsrūdu, varu, dzīvsudrabu, brūnogles, marmoru. Tādēļ reģiona rūpniecībā liela nozīme ir kalnrūpniecībai.
Savu pienesumu dod arī tekstilrūpniecība, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība, metāla un tērauda apstrāde, stikla un keramikas ražošana, kā arī iespieddarbi.
Līdzās lielajām rūpnīcām, kas ražo motociklus, skuterus vai papīru, šeit atrodas arī mazāki uzņēmumi, kas specializējušies apavu un apģērba kā arī mēbeļu izgatavošanā. Ievērojama daļa Toskānas iedzīvotāju ir nodarbināti apkalpojošā un tūrisma sektorā. Lai arī lauksaimniecībā strādājošo skaits pēdējos gados ir samazinājies, arī tā dod savu ieguldījumu reģiona ekonomikā. Toskānas bagātīgajās augsnēs labi padodas graudaugi, kartupeļi un citi dārzeņi, saulespuķes, olīves un vīnogulāji. Šeit darina pasaulslavenos kjanti (Chianti) vīnus.

Kultūra
Toskāna aptver neizmērojamas kultūras bagātības, kas vērojamas gan baznīcās un pilīs, mākslas galerijās un muzejos, lielākajās pilsētās un mazos ciematos.
Itāļu gleznošanas ciltstēvi, arhitektūras un tēlniecības atjaunotāji nāk no Toskānas. Toskānas senās mūzikas tradīcijas savukārt radīja spilgtāko Itāļu romantisma pārstāvi Dž. Pučini un ievērojamo operu autoru P. Maskanji.
Pateicoties Dantem, Petrarkam, Bokačo un Makiavelli, Toskānas dialekts kļuva par visas Itālijas izglītoto iedzīvotāju saziņas līdzekli un vēlāk veidoja itāliešu literāro valodu.

FlyMeAway iesaka
 
Florence

Florence ir Toskānas reģiona un tāda paša nosaukuma Itālijas provinces galvaspilsēta. Pilsētu šķērso Arno upe un tā pazīstama kā viena no visnozīmīgākajiem viduslaiku finansu, tirdzniecības, izglītības, mākslas, arhitektūras, mūzikas, zinātnes un filozofijas centriem pasaulē. Florence bija viena no bagātākajām pasaules pilsētām un tiek dēvēta par „ Renesanses dārgakmeni”. Tās ieguldījums cilvēces kultūrā, mākslā un vēsturē ir nenovērtējams - tāpēc pilsēta vienmēr ir ietilpusi ceļotāju visiekārojamāko galamērķu pirmajā trijniekā.
Florences vēsturiskais centrs 1982. gadā tika pievienots UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstam un tā tiek atzīta par vienu no visskaistākajām pilsētām uz zemeslodes.
Baznīcas, Viduslaiku pilis, laukumi, skvēri, galerijas, muzeji, strūklakas, skulptūras, tilti pār Arno upi – pilnā mērā pamato pilsētas – „Renesanses šūpuļa” slavu.
Florencē noteikti jāapmeklē Uffici galerija – viens no ievērojamākajiem mākslas muzejiem pasaulē ar Džoto, Botičelli, Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Rafaello, Ticiāna, Karavadžo, Bernini, Rembranta, Rubensa, Goijas, Tintoreto, El Greko, Dīrera un daudzu citu darbiem. La Galleria dell'Accademia, savukārt, lepojas ar Mikelandželo darbu kolekciju. Palazzo Vecchio un Karaliskā ( Pitti) pils ar tās 5 mākslas galerijām un 8 muzejiem arī ir apskates vērti Renesanses dižgaru mākslas darbi.
Florences baznīcas un pilis, kā arī slavenie parki un dārzi, kas rotāti viduslaiku tēlniecības ģēniju darinātām skulptūrām ir atsevišķa apraksta vērtas.
Par gandrīz katru Florences vēsturiskā centra metru jāsaka – tas jāredz!

Piza
Pizas provinces galvaspilsēta atrodas Arno upes labajā krastā pie tās ietekas Ligūrijas jūrā.
Pilsētu dibinājuši etruski vairāk nekā 5 gs. p. Kr. un tā bija vienīgā osta starp Dženovu un Ostiju. Romiešu kundzības laikā Piza kalpoja kā izejas bāze cīņām pret ligūriešiem, galliem un kartāgiešiem.
Agrajos viduslaikos pilsēta bija galvenais tirdzniecības centrs starp Toskānu, Korsiku, Sardīniju, Francijas un Spānijas dienvidu piekrasti.
11. gs. Piza kļuva par vienu no četrām vēsturiskajām Itālijas jūras republikām, dodot nenovērtējamu ieguldījumu kristīgās pasaules atbrīvošanā no arābu jūga. Tomēr 13. gs. beigās slaveno Pizas floti sakāva dženovieši, kuri iznīcināja arī pilsētas ostu.
15. gs. sākumā Pizu pakļāva Florence un šī reģiona galvenā osta kļuva Livorno. Turpmākajos gadsimtos pilsētas popularitāti lielākoties nodrošināja tikai 1343. gadā dibinātā universitāte, kurā medicīnu un matemātiku studēja Galileo Galilejs.
Piza, lielākoties pazīstama ar katedrāles zvanu torni, kas uzbūvēts 12. gs. beigās, bet pēc rekonstrukcijas 2001. gadā tā slīpums sasniedz tikai 3,99 grādus.

Luka
Luka ir tāda paša nosaukuma provinces centrs un atrodas pie Serčio upes, auglīga līdzenuma vidū, ne pārāk tālu no Ligūrijas jūras piekrastes.
Arī Luku dibināja etruski, taču jau pirms mūsu ēras tā nonāca romiešu rokās.
Pilsētā labi var vērot klasisko romiešu pilsētas plānojumu kā arī antīkā foruma un amfiteātra paliekas.
Viduslaikos tā kļuva bagāta tirgojot zīdu un saglabāja savu republikānisko pārvaldes iekārtu līdz pat laikam, kad pilsētu 1805. gadā iekaroja Napoleons.
Lukas Vecpilsētu apjož mūra siena, kas senāk kalpoja aizsardzībai, bet tagad kļuvusi par promenādi pastaigām. Pilsētā apskatāmas šim reģionam raksturīgās viduslaiku celtnes, īpaši sakrāla rakstura, kas saglabājušās sākot no 8. gs. Luka pazīstama arī kā Dantes izsūtījuma un daudzu ievērojamu komponistu dzimšanas vieta, no kuriem slavenākais ir Pučini.

Sjēna
Sjēna ir provinces galvaspilsēta un viena no tūristu visvairāk apmeklētajām pilsētām Toskānā. Tā slavena ar mākslas darbiem, muzejiem, kulināriju un labi saglabātu viduslaiku pilsētas vēsturisko centru, kas iekļauts UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.
Pēc tam, kad etruski nodibināja pilsētu, to iekaroja romieši, bet Sjēnas uzplaukums bija jāgaida ilgus gadsimtus, lielākoties, tās neizdevīgā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Taču, kad 4. gs. pilsētu ieņēma lombardieši un senos romiešu tirdzniecības ceļus sāka apdraudēt bizantiešu sirojumi, Sjēnu sāka izmantot par daudz drošāku ceļu tirdzniecībai starp Romu un lombardiešu ziemeļu teritorijām.
Viduslaikos Sjēnas republika uzplauka pateicoties tirdzniecībai ( īpaši vilnas) un finansu operācijām. Sacenšoties ar Florenci, pilsētā tika uzbūvēta iespaidīga Doma baznīca un izveidots Piazza del Campo – laukums, kas arī šobrīd tiek atzīts par vienu no skaistākajiem Eiropā. Tomēr iekšējo cīņu novājināta, Sjēna vairs nespēja sekmīgi aizstāvēties pret ārējiem ienaidniekiem un 1555. gadā nonāca Spānijas karaļa rokās, kurš, būdams parādā Mediči ģimenei, to pievienoja Toskānas lielhercogistei. Tās sastāvā Sjēna atradās līdz pat Itālijas unifikācijai 19. gadsimtā.
Sjēna, tāpat kā pārējās Toskānas pilsētas, ir bagāta ar viduslaikos būvētām sakrāla rakstura celtnēm, kuras izgreznotas ar Sjēnas glezniecības skolas pārstāvju darbiem. Šeit atrodas arī virkne augstmaņu villu, kas ir apskates vērtas.
Sjēnas universitāte, kas darbojas jau no 12. gs. lepojas ar botānisko dārzu.
Pilsētas rūpniecībā nozīmīgu lomu ieņem reģiona tradicionālo saldumu ražošana.
Vēl jāpiemin Sjēnas džeza skola, kas ir pazīstama profesionāļu vidū un, kuras apmeklētāji, klausītājiem par prieku, vasarā muzicē pilsētas skvēros un laukumos, kā arī Palio di Siena – tradicionālas zirgu skriešanas sacīkstes, kuru pirmsākumi meklējami jau viduslaikos.

San Džiminjano
San Džiminjano ir maza, aizsargsienas apjozta viduslaiku pilsēta, kas atrodas Sjēnas provincē, Itālijas centrālajā daļā.
Tā pazīstama viduslaiku arhitektūras – galvenokārt, tās 14 torņu un pilsētas apkārtnē ražotā baltvīna dēļ.
Pilsētā apskatāma virkne baznīcu, no kurām galvenās ir Collegiata un Sant’Agostino, pilsētas galerija ar Renesanses mākslinieku darbiem, četri skvēri, kas veido tās centru un viduslaiku torņi, kas ir kļuvuši par San Džiminjano simbolu un vizītkarti.

Toskānas vīna ceļš
Toskāna ir vispārzināma kā viens no visievērojamākajiem Itālijas vīna ražošanas reģioniem.
Atrastas liecības, ka jau senie etruski te nodarbojās ar vīna gatavošanu. Toskānas vīnu kvalitāte ir slavēta seno grieķu literatūrā. Viduslaikos šo nodarbošanos galvenokārt turpināja klosteros, bet vēlāk – lielajos zemes īpašumos.
Vidusjūras klimats un piemērotā augsne, īpaši kalnu nogāzēs, sekmēja vīnkopības attīstību, audzējot ne tikai reģionālos vīnogulājus, bet arī no Francijas un Spānijas ievestās šķirnes.
Pazīstamākie Toskānas sarkanvīni ir Chianti, Brunello di Montalchino un Vino Nobile di Montepulciano, kas tiek darinātas no Sandžovēzes šķirnes vīnogām, kā arī Vernaccia di San Gimignano, kuru ražo no baltajām Vernačia šķirnes ogām. Šajā Itālijas rajonā gatavo arī deserta vīnu Vin Santo, kā arī dārgus, augstas klases t.s. „Super Toskāniešus”.
29 no Toskānas vīniem ir piešķirts DOC- jeb kvalitātes apliecinājums, bet 7 – DOCG – jeb augstākās kvalitātes apliecinājums.
Katrā šī Itālijas reģiona pilsētā vai ciematā iespējams apmeklēt vietējo vīndarītavu, noklausīties aizrautīgu stāstījumu par šā un iepriekšējo gadu vīna kvalitāti, dzēriena ražošanas procesu un nobaudīt Toskānas saules un rūpīga darba radīto gala rezultātu.

FlyMeAway piedāvā arī ekskursiju programmu pēc izvēles.