Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Ziemeļīrija Lieldienās 

25.03.2016.: Rīga 04:00 05:10 Belfāsta
29.03.2016.: Belfāsta 02:00 06:55 Rīga

Ziemeļīrija ir viena no četrām zemēm, kas ietilpst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienotajā karalistē.
Tā atrodas Īrijas salas ziemeļaustrumos, Īrijas jūras krastā un ir vienīgā Apvienotās karalistes daļa, kam ir sauszemes robeža ar kādu citu valsti (Īrijas Republiku).
Ziemeļīriju nereti mēdz saukt arī par Olsteru, kas bija viena no piecām Īrijas vēsturiskajām provincēm. Taču patiesībā Olsteru veido sešas grāfistes, kas ietilpst Ziemeļīrijas sastāvā un trīs grāfistes, kas pieder Īrijas Republikai.
 Ziemeļīrijas vēsture līdz 1922. gadam cieši saistīta ar Īrijas salas vēsturi. Pirmie salas iedzīvotāji bija ķeltu ciltis, kam sekoja vikingi, kuri salas piekrastē izveidoja vairākas svarīgas ostas. Līdz 11. gadsimta sākumam Īrija sastāvēja no atsevišķām nelielām valstiņām. Tās savstarpēji sacentās par hegemoniju visā salā, radot nestabilu situāciju, kas liedza veiksmīgi aizsargāties pret ārējiem ienaidniekiem.
1169. gadā Īrijas salā pirmo reizi iebruka normāņi/ angļi, kuri daļu no salas pārņēma savā pakļautībā uzreiz, bet līdz 1536. gadam pilnībā to iekaroja. 1542. gadā Anglijas karalis Henrijs VIII izveidoja Īrijas karalisti un sevi paludināja par Īrijas karali.
1801. gadā Īrijas karalisti oficiāli apvienoja ar Lielbritānijas karalisti izveidojot jaunu, kopīgu valsti. Tomēr vienotajā valstī Īrijas salas iedzīvotāji vienmēr tika apspiesti no britu puses un pakļauti daudz lielākam nabadzības riskam.
19. gadsimta 40. gados Īrijā sliktu laikapstākļu dēļ aizgāja bojā liela daļa lauksaimniecības produkcijas, un angļu kungi izmantoja nežēlīgos likumus par nodokļu nemaksājušo īru zemnieku ģimeņu izlikšanu no mājām. Tā rezultātā no bada aizgāja bojā apmēram viens miljons salas iedzīvotāju un apmēram divi miljoni emigrēja uz citām valstīm.
Reliģijai bija ārkārtīgi liela loma Īrijas salas iedzīvotāju dzīvē. Tas bija viens no galvenajiem faktoriem kāpēc 1922. gadā, kad izveidojās neatkarīga Īrijas Republika, kuras lielākā iedzīvotāju daļa bija katoļi, sešas salas ziemeļaustrumu grāfistes, kur dzīvoja pārsvarā protestanti, nolēma palikt Apvienotās karalistes sastāvā.
Ziemeļīrijas iedzīvotāju skaits sasniedz gandrīz divus miljonus un to absolūtajam vairākumam ir baltas ādas krāsa. Kopš 2001. gada 99% ieceļotāju veidojuši Austrumeiropas un Baltijas valstu imigranti.
Ziemeļīriju vērts apmeklēt ainavu daudzveidības, bagātās vēstures, kultūras un mitoloģijas dēļ. Šeit ierodas tie, kuri grib apskatīt senas normāņu pilis vai uzspēlēt golfu kādā no pasaulē pazīstamākajiem golfa laukumiem, vai arī saprast, kāpēc tieši Ziemeļīrijas ainavas izvēlētas par fonu pasaulslavenajam amerikāņu seriālam ‘Troņu spēles”. Te nelielā, kompaktā teritorijā atrodami gan skaisti pakalni gan plašas, mežiem apaugušas ielejas kā arī lielākais Britu salu ezers Lohnejs, kura ūdeņi apskalo piecas no sešām Ziemeļīrijas vēsturiskajām grāfistēm. Mērenais piejūras klimats, kam raksturīgas nelielas temperatūras atšķirības starp gadalaikiem un augsts mitruma līmenis, pļavas un pakalnus pārklājis ar biezu, zaļu zāli, kas Īrijas salai, tās ziemeļu grāfistes ieskaitot, devis poētisku nosaukumu „Smaragda sala”.

Ekonomika
Ziemeļīrija, kā mazākā Lielbritānijas daļa, dod arī vismazāko pienesumu Apvienotās Karalistes ekonomikā. No seniem laikiem te lielākā daļa darbavietu bija atrodama smagajā rūpniecībā – it sevišķi kuģubūvē, virvju ražošanā un tekstilrūpniecībā. Tikai pēdējās dekādēs to pakāpeniski nomaina pakalpojumu sfēra un strauji augošais tūrisms.
Ziemeļīrijas rūpniecība pēdējos dažos gados ir atkopusies no pasaules globālās finansiālās krīzes pateicoties lielo ārvalstu kompāniju ieguldījumiem un augstajām tehnoloģijām.

FlyMeAway iesaka

Belfāsta
Ziemeļīrijas galvaspilsēta Belfāsta ir otrā lielākā pilsēta Īrijas salā pēc Īrijas Republikas galvaspilsētas Dublinas. Belfāsta ir jauna pilsēta, ja salīdzina ar citām Lielbritānijas pilsētām.
Lai arī ķeltu ciltis ērto vietu Belfāstas līča krastā pie Laganas upes ietces Īrijas jūrā sāka apdzīvot jau no Bronzas laikmeta, bet 1177. gadā anglis Džons de Kursi uzcēla sev pili, par pilsētas rašanās gadu tiek uzskatīts 1609., kad Anglijas karalis Džeims sāka šajā apvidū nometināt angļu un skotu ģimenes. Sers Artūrs Čičesters šo zemi un Belfāstas pili ieguva īpašumā un apkārt tai sāka augt apmetne.
Gadsimtu gaitā pilsētas iedzīvotāju skaitu papildināja no Francijas aizbēgušie hugenoti un tā strauji attīstījās, tirgojoties ar vilnu, ādu, eļļu, linu un sālītu gaļu, ko sūtīja ne tikai uz Angliju un Skotiju, bet arī uz Ameriku un Indiju.
1888. gadā karaliene Viktorija piešķīra Belfāstai oficiālu pilsētas statusu un tajā bija viss nepieciešamais – avīžu izdevniecības, bankas, teātris un opera, baznīcas, slimnīcas un universitāte.
19. gadsimtā Belfāsta ieguva gāzes apgaismojumu ielās un tika atklāta pirmā dzelzceļa līnija.
Līdz ar Ziemeļīrijas politisko atdalīšanos no pārējās Īrijas teritorijas, Belfāsta kļuva par tās galvaspilsētu, kā arī vietu, kur notika visasiņainākās sadursmes starp protestantiem un katoļiem. Cīņa abu karojošo pušu starpā savu apogeju sasniedzaa pagājušā gadsimta otrajā pusē, līdz 1998. gadā tika parakstīts oficiāls miera līgums.
Belfāsta ir arī pilsēta, kura cieta visvairāk 2. Pasaules kara sākumā, kad vienā naktī vācu bumbvedēji uzlidojuma laikā nogalināja vairāk nekā 1000 iedzīvotāju un iznīcināja turpat vai pusi no tās.
Pilsētas centrā apskatāms Donegalla laukums, kuru ietver Viktorijas laikmeta celtnes, Rātsnams, kā arī pilsētas bibliotēka ar īru nacionālās literatūras bagātīgu krājumu. Pilsētas vecākā daļa atrodas Belfāstas ziemeļos, tomēr tā stipri cieta vācu bumbvedēju uzlidojuma laikā. No senseniem laikiem te ir saglabājušies tikai daži krodziņi. Arī operas ēka daļēji tika izpostīta, taču to atjaunoja sākotnējā spožumā.
Belfāsta visai pasaulei ir pazīstama kā Harland &Wolf kuģubūvētavas mājvieta, kur tika uzbūvēts slavenais Titāniks. Vecās kuģubūvētavas vietā 2012. gadā tika atklāts piemineklis un muzejs, kura 12000 m2 lielajā platībā stāstīts ne tikai par Titāniku, kurš nogrima savā pirmajā reisā 1912. gada aprīlī, bet arī par tā „brāļiem” Olympic un Britannic.

Derija jeb Londonderija
Otrā lielākā Ziemeļīrijas pilsēta, tāda paša nosaukuma grāfistes administratīvais centrs.
Liela osta un ekonomiskā aktivitāte raksturīga šai gleznainajai vietai, ko Folas upe dala uz pusēm. Derijas vēsture sākās jau VI gadsimtā, kad Svētais Kolumba šeit nodibināja klosteri, kam apkārt pakāpeniski izveidojās pilsēta.
Galvenie pilsētā apskatāmie objekti ir: Sv. Kolumbas klostera ēka un no akmens būvēta gotiska stila katedrāle, pilsētas Rātsnams ar burvīgām vitrāžām, ozolkoka paneļiem un vienu no lielākajiem pulksteņiem visās Britu salās, Amatu ciemats – vieta pilsētas centrā, kur var vērot, kā meistari darina visdažādākos amatniecības izstrādājumus, kurus uz vietas var arī iegādāties, kā arī 16. gs. uzbūvētā, Derijas augstāko vietu veidojošo plato apjozošā siena, kas pilsētā dzīvojošos angļu protestantus atdalīja no īru katoļiem, jau tajā tālajā gadsimtā radot savstarpējo neuzticību un naidu.

Gigantu ceļš un Gigantu piekraste
Antrimas grāfistē, pašos Ziemeļīrijas ziemeļaustrumos, piekrastes zonā atrodas unikāls dabas veidojums – ap 40000 savā starpā savienotu bazalta kolonu, kas radušās vulkāniskās darbības rezultātā. Vairums kolonu ir sešstūrainas, un garākā no tām sasniedz 12 metrus.
Gigantu ceļš sākas no piekrastes klints un pazūd jūras ūdeņos. Šī ir pati populārakā vieta, ko apmeklē Ziemeļīrijas apceļotāji un, kā nu ne! – tā iekļauta UNESCO pasaules dabas un vēsturiskā mantojuma sarakstā. Taču visa piekraste ir apskates vērta – tieši līdzās nemierīgajiem ūdeņiem vijas šoseja, kas ved garām maziem noslēgtiem līcīšiem, baltu smilšu klātām pludmalēm, zaļiem pakalniem, kurus apskalo sāļais ūdens un ganās aitu ganāmpulki.
Taču Gigantu piekrastes apskate nebūs pilnīga, ja neiebaudīsiet kādu krūku kaimiņvalstī Īrijā ražotā Ginesa alus vienā no daudzajiem ceļmalas krodziņiem vai nepaviesosities netālu esošajā pasaulē pirmajā licenzētajā viskija dedzinātavā Bushmills.