Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Zanzibāra Valsts svētkos 

 18.11.2017: Rīga 05:45 17:30 Zanzibāra 
 24.11.2017: Zanzibāra 16:10 02:20 Rīga
Tehniskā nosēšanās Hurgadā

No divām salām sastāvošā, Tanzānijai piederošā autonomā province, atrodas Āfrikas austrumu krastā, tikai 35km attālumā no Melnā kontinenta.
Indijas okeāna paisumu un bēgumu glāstītās salas, no kurām lielākā – Ungudža - nes arhipelāga vārdu, pazīstamas ar satriecošu likteni. Portugāļi, arābi, angļi, un Āfrikas kontinenta iedzīvotāji atstājuši savas pēdas salas kultūrā un tradīcijās. Te dzimis Fredijs Merkūrijs, no šejienes, vācietī iemīlējusies, Omānas sultāna meita aizbēga uz Eiropu, lai pēc tam uzrakstītu pirmo publicēto arābu sievietes autobiogrāfiju, te tirgoja vergus un garšvielas un uzbūvēja seno galvaspilsētu – Akmens pilsētu, kas iekļauta UNESCO pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā.

Šeit ik gadu ierodas tūkstošiem tūristu, lai izbaudītu silto sauli un Indijas okeāna ūdeņus, kad ziemeļu puslodē jau auksts, viesotos kādā no 20 garšvielu plantācijām vai izjustu laikam pāri stāvošu vietējo iedzīvotāju ikdienas eksotiku. 



Vēsture
Mezolīta laikmeta darbarīki, kas atrasti Zanzibārā liecina, ka cilvēki šeit ieradušies jau vismaz pirms 20000 gadiem.
Domājams, ka cilšu sadursmes tuvākajās teritorijās, kā arī tas, ka sala atradās tirdzniecības ceļu starp Tuvajiem Austrumiem, Indiju un Āfrikas dienvidaustrumu piekrasti kruspunktā, bija iemesls, kāpēc persiešu tirgotāji un Melnā kontinenta iedzīvotāji šeit apmetās. Irānas persieši atveda uz salu arī islāmu, kas kļuva par valdošo reliģiju.
Eiropas ietekme sākās līdz ar Vašku de Gamas ierašanos 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā Zanzibāra tika pievienota Portugāles koloniālajai impērijai. Tomēr portugāļi neiecēla šeit vietvaldi un neizvietoja garnizonu, bet pārvaldīja to vispirms no Etopijas, bet pēc tam - no Mozambikas.
Viduslaikos sala kļuva par nozīmīgu vergu, ziloņkaula un garšvielu tirdzniecības centru – ar to galvenokārt nodarbojās tirgotāji no Omānas sultanāta, kuri veidoja vietējās aristokrātijas kodolu.
1853. gadā Omānas sultāns Saids, nodibināja kontroli pār plašu dienvidaustrumāfrikas piekrastes daļu un pārnesa savu galvaspilsētu uz Zanzibāru.
1861. gadā Zanzibāras sultanāts atdalījās no Omānas sultanāta, bet 1890. gadā kļuva par britu protektorātu. Pēc tam, kad 1964. gadā briti atstāja salas, Zanzibāra uz brīdi kļuva neatkarīga valsts, tomēr tajā pašā gadā apvienojās ar Tangaņiku, izveidojot vienotu valsti Tanzāniju.
Zanzibāra mūsdienās kļuvusi par vienu no pašām populārākajām Āfrikas piekrastes salām. To apmeklē, lai atpūstos kādā no baltu smilšu klātajām pludmalēm, nodotos neskaitāmiem ūdenssporta veidiem, makšķerēšanai, bagātās vēstures vai interesantās dabas izpētei.
Tūrisms šeit attīstīts, tāpēc arī piemērojies Eiropas atpūtnieku prasībām, bet nav lēts.
Zanzibāra kluvusi arī par vienu no medusmēneša galamērķiem – solot romantiskas, siltas un zvaigžņotas naktis un krāsainas, tropu putnu, tauriņu un garšvielu smaržu bagātas dienas kādā no mazajiem piekrastes zvejnieku ciematiņiem vai koraļu rifu ietvertiem liedagiem.

FlyMeAway iesaka
 

Akmens pilsēta (Stone Town)
Akmens pilsēta atrodas Zanzibāras salas rietumu piekrastē.
Bijusī Zanzibāras sultanāta galvaspilsēta vienlaicīgi bija garšvielu un vergu tirdzniecības cents. Tā ir vienīgā pilnvērtīgi funkcionējošā senā galvaspilsēta visā Āfrikas austrumu daļā, kuras izskats nav pārāk mainījies pēdējo trīs gadsimtu laikā.
Līkumotu ieliņu labirints starp arābu kultūrai raksturīgiem greznojumiem rotātām ēkām, mošejas un tirdziņi, košās drānās tērptas vietējās sievietes, rada īpaši eksotisku auru. Te jūtamas arī persiešu, indiešu, eiropiešu un āfrikāņu arhitektūras iezīmes. Šī iemesla dēļ Akmens pilsēta iekļauta UNESCO pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā.
Tās nosaukums cēlies no ēku izejmateriāla – vietējā kaļķakmens, kura lielu daļu veido aizvēsturiski, akmenī pārvērtušies koraļļi, kas ēkām piešķīruši raksturīgu, iesārtu nokrāsu.
Stountaunas ēku lepnums ir kokgriezumiem rotātas koka durvis, plašas verandas ar koka balustrādēm un garš sols pie ēkas ārējās sienas, kuru izmanto, lai atpūstos un socializētos, kā arī vietu, kur pakāpties, lai izvairītos no ūdens straumēm, kas plūst pa ielām lietus sezonas laikā.
Okeāna krastā, savukārt, izvietojušās bijušās sultāna pilis, nocietinājumi, mošejas un citas publikas apmeklējumiem domātās ēkas.
Īpaša vērība Akmens pilsētā būtu jāpievērš Vecajai ambulancei – četrstāvīgai koloniālā stila ēkai, kas atjaunota visā tās krāšņumā pagājušā gadsimta 80. gados, Livingstona mājai, kuru 19. gadsimtā izmantoja misionāri un ceļotāji, tai skaitā pats Dāvids Livingstons, gatavojoties savai pēdējai ekspedīcijai Āfrikas kontinenta vidienē, „Brīnumu ēkai” ( House of Wonders), kuru tā iedēvēja vietējie iedzīvotāji – un kā nu ne – 19. gadsimta sākumā uzbūvētā vietējā sultāna ceremonijām paredzētā pils bija pirmā ēka salā ar elektrisko apgaismojumu un pirmo elektrisko liftu visā Āfrikas kontinentā. Un tad vēl Arābu forts, muzeji       (Pils muzejs un Miera memoriālais muzejs) kā arī vietējais tirgus – pat tad, ja iepirkšanās nemaz nav prātā.

Džozani mežs (Jozani Forest)
Džozani mežs jeb Cvakas līča nacionālais parks ir pirmais un vienīgais Nacionālais parks Zanzibārā.
Tas atrodas seklā koraļļu „gultā” starp Čvakas un Uzi līčiem, kas pildīti mangrovju audzēm.
Augstais gruntsūdens radījis unikālu ekosistēmu, kurā var aplūkot ne tikai īstu tropisku lietusmežu, bet arī sastapt Zanzibāras sarkanos kolobus jeb lapēdājpērtiķus, kuri saglabājušies tikai 2000 visā pasaulē, redzēt brīnišķīgus tauriņus un, tropu zivtiņas, kas draiskojas zemākajās meža vietās ieplūstošajos Indijas okeāna ūdeņos, bet varbūt pat pamanīt pazibējušu, praktiski iznīcinātā, Zanzibāras leoparda ēnu.

Cietuma sala (Prison island)
Cietuma sala atrodas 15 minūšu brauciena ar laivu attālumā uz rietumiem no Zanzibāras salas. Nosaukumu ieguvusi pateicoties cietumam, kas uzbūvēts uz salas, bet kas nekad nav ticis izmantots paredzētajam mērķim.
Cietuma sala ir ne tikai paradīze zemūdens niršanas cienītājiem, jo šeit pulcējas piekrastes ūdeņos mītošās tropu zivis, bet arī tiem, kas vēlas apskatīt salu iemīļojušos milzu bruņurupučus.

Garšvielu plantāciju apmeklējums
Zanzibāras apciemojums nebūtu pilnīgs, ja netiktu apmeklēta kāda no divdesmit garšvielu plantācijām, kas veido brīnišķīgus tropiskus dārzus.
Te audzē ne tikai kokus, no kuriem iegūst visiem pazīstamās krustnagliņas, piparus, muskatriekstus un kanēli, bet arī simtiem citus tropu augus un ziedus, kurus līdz mūsdienām izmanto vietējā kulinārijā, skaistumkopšanā un medicīnā. Te ne tikai izstāstīs par katra interesējošā auga pielietošanu un un audzēšanu, bet varēs arī iegādāties svaigas garšvielas un dažādu augu eļļas.

Zanzibāra ir vieta, kur katru ceļojuma dienu var atrast vēl neizpētītus nostūrus vai neatklātas, vientuļas pludmales, aplūkot tropiskus brīnumus un aizvest atpakaļ krāšņus un neaizmirstamus iespaidus par nelielo un silto salu Indijas okeāna tirkīzkrāsas ūdeņos.