Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Kadisa un Andalūzija Valsts svētkos 

17.11.2017: Rīga 06:00 10:00 Heresa 
20.11.2017: Heresa 20:15 01:50 Rīga 

Eiropas vecāko pilsētu Kadisu pirms trim tūkstošiem gadu gadiem dibināja feniķiešu jūrnieki, kuri apzinājās šīs vietas lielisko izvietojumu kuģošanai ērta līča krastā, netālu no Atlantijas okeāna un Vidusjūras šaurā savienojuma - Gibraltāra.
Leģendas dibinātāja godā iecēlušas Hēraklu, kurš te uzstādījis slavenos „Herkulesa stabus” – vietu, aiz kuras pasaule beidzas un tālāk kuģot nedrīkst. Tam gan neticēja slavenais Spānijas koloniālās impērijas veidošanas aizsācējs Kolumbs, kurš no šīs piekrastes devās savā otrajā un ceturtajā braucienā uz Jauno pasauli, lai atpakaļ atvestu zelta un dārglietu kravas. 

Lidojums 399 EUR Cena par tiešo lidojumu uz Heresu turp un atpakaļ, lidostu nodokļi, uzkodas, bagāža (20 kg nododamā un 6 kg rokas)

Lidojums + viesnīca 599 EUR Cena par lidojumu un trīs naktis 4* viesnīcā SPA Cadiz Plaza divvietīgā istabā ar brokastīm.

Rezervē savu ceļojumu līdz 15.martam un ietaupi 60 EUR! Pirmā iemaksa tikai 140 EUR, atlikums mēnesi pirms ceļojuma.

Pēc izvēles piedāvājām arī lielisku ekskursiju programmu katrai dienai! 


Piedzīvojusi gan uzplaukumus gan norietus, Kadisa ir aizraujošs piedzīvojums gan vēstures un arheoloģijas interesentiem gan Spānijas dienvidu lielisko pludmaļu faniem.
Kadisa ir viena no interesantākajām Andalūzijas pilsētām tieši savas atrašanās vietas dēļ – tās vecpilsēta izvietojusies uz šauras, deviņu kilometru garas pussalas. Pat svešiniekam te grūti nomaldīties – agrāk vai vēlāk skatienam atklāsies Kadisas līcis vai arī Atlantijas okeāns.
Pilsēta gadsimtiem ilgi pazīstama kā ievērojamākā Spānijas flotes bāzes vieta un galvenā osta. 

Pludmales te ienākušas pašā pilsētā – Kaleta atrodas vecpilsētā, bet Santa Maria del Mar, Kortadura un Viktoria ir pludmales, kas izvietojušās 10 km garumā gar visu tā saucamo Jauno pilsētu. Ziemā, kad pa vēsu gulēt piekrastes smiltīs, lieliskas pastaigas var veikt pa gandrīz visā to garumā izstiepušos promenādi. Abas pilsētas daļas ir stingri nodalītas. Ja modernākā daļa ir būvēta apmēram 50 gadus atpakaļ un tās plānojums ir diezgan vienkāršs – viena galvenā avēnija, no kuras atzarojas citi, mazākas nozīmes ceļi, tad vecpilsēta ir tipiska Andalūzijai – krēslainu ielu mudžeklis, kas ik pa brīdim izved kādā ar Spānijas spožo sauli pielietā laukumā. Ēkas ir piemērotas piejūras klimatam, ar slēgtām augstām verandām un obligātajiem patio jeb iekšpagalmiņiem, kur visu gadu zied rozes vai augļu pilnos zarus liec kāds apelsīnkoks. 

Kadisu var salīdzināt ar bagātu līgavu, kuras jaunība ir pielūdzēju pilna. Fēniķieši to dibināja 1100 gadus pirms Kristus, pēc tam to sagrāba senās Kartāgas karotāji, tad romieši, no kuru laikiem saglabājies nesen arheologu atklātais amfiteātris, visigoti, senie bizantieši, līdz Kadisa, tāpat kā gandrīz visa Ibērijas pussala, nonāca arābu rokās. Piecu gadsimtu laikā arābi atstāja savai kultūrai raksturīgus vaibstus pilsētas veidolā līdz 13. gadsimta otrajā pusē pilsētu mauriem atkaroja Kastīlijas Alfonso X. Viņš arī uzdeva Kadisas līča krastā sākt kuģubūvētavu celtniecību.
Spānijas lielo atklājumu laikā Kadisa kļuva par vietu, kur no tuvām un tālām zemēm ieradās kuģi pilni ar dārgumu kravām. Pilsētā apmetās arī turīgi tirgotāji, kuri sāka sev būvēt lepnas dzīvojamās mājas ar raksturīgu skatu torni – jā, kāpēc gan iet uz ostu, ja var uzkāpt savā tornītī un redzēt, vai kāds kuģis ar kravu netuvojas krastam. 

Protams, ka vieta, kur koncentrējas bagātības, ir daudzu intereses degpunktā. Tāpēc arī Kadisa vairākus gadsimtus cieta no nepārtrauktiem pirātu uzbrukumiem kā arī trīs angļu mēģinājumiem ieņemt pilsētu.
Ja līdz 18. gadsimtam Kadisai nācās dalīt vietu, kur impērijā ieplūst bagātības, ar Seviļu, tad Gvadalkiviras upei aizsērējot, Spānijas kronis pārorientēja tirdzniecību ar Ameriku pilnībā uz Kadisu. Pilsētai sākās īsts zelta laikmets un tā kļuva par Spānijas ietekmīgāko un kosmopolītiskāko centru, kas sevī apvienoja tirdzniecības pārstāvniecības no daudzām valstīm.
Nemierīgajā 18. un 19. gadsimtu mijā, kad Eiropu plosīja Napoleona kari un Ibērijas pussalu – Spānijas neatkarības karš, Kadisa bija vieta, kur uzturējās valsts parlaments un augstākā militārā vadība. 1812. gadā Kadisa ierakstīja savu vārdu vēsturē kā pilsēta, kurā tika proklamēta Spānijas konstitūcija. Tā uz diviem gadiem kļuva par Spānijas galvaspilsētu.
Mūsdienās pilsētas ekonomika balstās galvenokārt uz kuģu būvēšanu un remontu, tirdzniecības ostu un nepārtauktās tūristu straumes nestajiem ienākumiem. Netālu no pilsētas atrodas lielākā NATO jūras bāze Eiropā un tās apkārtnē iegūst sāli.
Par Kadisas slaveno pagātni pilsētā atgādina pieminekļi tās ievērojamākajiem notikumiem un pilsoņiem un Dženovas parks, kurš lepojas ar no kolonijām atceļojušajiem augiem – stāsta, ka dažus atvedis pats Kristofors Kolumbs.

Kas jāredz
-Svētā krusta katedrāle (jeb Jaunā baznīca) – viena no lielākajām katedrālēm Spānijā, Kadisas un Seutas arhibīskapa rezidence, kuru sākot no 1722. gada būvēja vairāk nekā gadsimtu. Tā celta klasicisma manierē un iekštelpās glabā virkni skulptūru un gleznojumu. Līdzas atrodas 16. gadsimtā būvētā Svētā krusta Vecā baznīca, kuras gotiskais veidols vainagojas ar vienīgo dzelteno kupolu, kas zināms kādai kristiešu katedrālei pasaulē.
- 1981. gadā nejauši atklātais romiešu amfiteātris celts 1. gadsimtā pirms mūsu ēras un ir otrais lielākais Romas impērijas amfiteātris, kas spēja uzņemt 20000 skatītājus.
-Spānijas laukumā atrodas piemineklis 1812. gada konstitūcijai jeb piemineklis kortesiem ( Spānijas parlamentam), kas alegoriskā veidā ataino Kadisas neatkarības cīņas, karu un mieru, lauksaimniecību un rūpniecību un pār to visu četras kariatīdes tur biezo grāmatu, kurā ierakstīta Spānijas konstitūcija.
- Taviras tornis ir 18. gadsimtā būvēts sargtornis baroka stilā un ir augstākā vieta pilsētā. No torņa skatu laukuma var pārredzēt visu Kadisu un tai pieguļošās pludmales.

FlyMeAway iesaka

Seviļa

Viena no skaistākajām Eiropas pilsētām, kur nelielā teritorijā atrodama viduslaiku arhitektūras un mākslas kvintesense. Ceturtā lielākā Spānijas pilsēta, kas ir visas Andalūzijas un arī Seviļas provinces galvaspilsēta, jau ir vairāk nekā 2000 gadu veca. Tās vecpilsētā spilgti saglabājušās piecus gadsimtus ilgušās arābu kultūras liecības, kas organiski saplūdušas ar gotikas, baroka un renesanses mākslas šedevriem.
Galvenais apskates objekti te ir Katedrāle – lielākais gotiskais dievnams pasaulē, kas uzbūvēts uz senas arābu mošejas pamatiem. Altārglezna ir 18 m augsta un atspoguļo Jaunās un Vecās derības ainas. Katedrālē atrodas arī vairāk nekā tūkstoš skulptūru, pieci tūkstoši gleznu, astoņdesmit flāmu vitrāžu logu un sarkofāgs ar K. Kolumba mirstīgajām atliekām.
Otrs UNESCO pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā ierakstītais objekts bez Katedrāles ir Alkazars – piļu komplekss, kas tūkstoš gadu garumā kalpoja par Seviļas karaļu mājvietu. Lai arī piļu arhitektūru veido arābu un kristiešu skaistuma izpratnes simbioze, mauru stils te ņēmis redzamu pārsvaru un krāšņās flīzes, sarežģītie metālkalumi un padzisušie korāna teksti uz sienām, liekas tikpat burvīgi kā krāšņie dārzi ar vienmēr ziedošu augu grupām, klusi urdzošām strūklakām un dzīvžogu labirintiem.

Heresa de la Fronteira
Divdesmit kilometru attālumā no Kadisas atrodas pilsēta, kas visā pasaulē pazīstama kā stiprinātā vīna heresa jeb šerija dzimtene.
Grieķu arheologa un ģeogrāfa Strabona grāmatā „ Ģeogrāfija ” minēts, ka pirmos vīnogulājus pilsētas apkārtnē ieveda feniķieši vairāk nekā 1000 g. p. Kr. Vecākā vīna spiede, kas šeit atrasta, datējama ar 8. gs. p. Kr.
Jau pašā pagājušā gadu tūkstoša sākumā šī rajona iedzīvotāji bija pazīstami vīna tirgotāji visā Vidusjūras reģionā. Grūtāki laiki pilsētai sākās līdz ar arābu iebrukumu, kuru reliģiskā pārliecība neļāva lietot alkoholu. Taču Heresas pilsētas iedzīvotājiem ar viltu izdevās nosargāt savus vīnogulājus.
Pēc mauru kundzības krišanas, sākās heresa strauja popularitāte pasaulē, ko sevišķi veicināja Spānijas karaļu atbalsts un, paradoksāli, arī jūras laupītāju uzbrukumi kuģiem, kas transportēja vīnu.
Pilsētai apkārt esošās lauksaimnieciskās teritorijas ļāva iedzīvotājiem pievērsties arī labības, dārzeņu, augļu, kā arī liellopu audzēšanai.
Heresa nav tikai pasaulslavena vīna un lauksaimniecības produktu ražošanas centrs, viens no provinces ekonomiskajiem dzinējspēkiem. Pilsēta tiek uzskatīta arī par Spānijas flamenko, kā arī slaveno Andalūzijas zirgu kartūziešu līnijas dzimteni.

Gibraltārs
Mazs gabaliņš ( 6.8km2) no Apvienotās Karalistes aizjūras teritorijām izvietojies Pirineju pussalas pašos dienvidos, ieņemot stratēģisko pozīciju pie Gibraltāra šauruma, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu. Gandrīz jebkuros laika apstākļos no šejienes var redzēt Marokas ziemeļu piekrasti.
Piederējis gan senajiem romiešiem, gan mauriem, gan spāņiem, tas nonāca britu īpašumā 18. gadsimta sākumā.
Augstākā virsotne ir Gibraltāra klints (426m virs jūras līmeņa), kas aizņem pusi no teritorijas un kura ir vienīgā vieta ārpus Āzijas, kur dzīvo makaku dzimtes pērtiķi - magoti. No ziemeļu un austrumu puses klints ir nepieejama, bet uz dienvidiem un rietumiem izvietojusies pilsēta, kas ar 30000 iedzīvotājiem ir padarījusi Gibraltāru par vienu no visblīvāk apdzīvotajām teritorijām pasaulē. Ekonomikas pamats ir tūrisms, banku un finanšu sektors, kuģu remonts, kā arī ienākumi no NATO bāzes uzturēšanas.
Viens no galvenajiem tūristu apskates objektiem Gibraltārā ir cietokšņu komplekss, kas būvēts no 13. līdz 19. gadsimtam. Interesanti, ka izpētāmas nav tikai kompleksa virszemes daļas, bet arī zem tā izvietotie kazemāti, noliktavas un eju labirinti.
Otrā svarīgākā Gibraltāra vēstures liecība ir Mauritāņu pils, kas sākta būvēt 8. gadsimtā uz sena forta pamatiem.
Ja viesojoties Gibraltārā neko no vēstures negribās,var arī tikai pastaigāties pa pilsētas galveno avēniju jeb promenādi, kur izvietojušies populāri restorāni un izklaides iestādes, vai arī noskatīties, kā tiek apturēta gājēju un automašīnu satiksme, lai ļautu pacelties vai nolaisties kārtējai lidmašīnai – skrejceļš šajā nelielajā zemes gabaliņā tiek izmantots viņiem visiem.