Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Lisabona Lieldienās

14.04.2017: Rīga 04:00 - 06:45 Lisabona
18.04.2017: Lisabona 02:45 - 09:15 Rīga

Ja Jūs vēl neesat bijuši Lisabonā, Jums ir laimējies – Jūs nokļūsiet vienā no skaistākajām un tūristiem draudzīgākajām Eiropas pilsētām.

Portugāles galvaspilsētā dzīvo 2 miljoni iedzīvotāji un tā, tāpat kā Roma, atrodas uz 7 pakalniem Težu upes kreisajā krastā. Tā atrodas ļoti izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī starp Eiropu, Āfriku un Ameriku. Lisabonai ir dažādas sejas – tā ir komerciālais un rūpnieciskais Portugāles centrs, kā arī viena no Portugāles lielākajām ostām. Vienlaicīgi tā ir arī Portugāles kultūras un tūrisma centrs. Brīnišķīgais klimats un oriģinālā arhitektūra, atrašanās blakus Atlantijas okeāna pludmalēm, kā arī laipnais, draudzīgais, bet tajā pašā laikā, atraktīvais portugāļu dzīves stils ir galvenie iemesli Lisabonas popularitātes straujam pieaugumam. 

Lidojums 419 EUR Cena par tiešo lidojumu uz Lisabonu turp un atpakaļ, lidostu nodokļi, ēdināšana, bagāža (20kg nododamā un 6kg rokas) 

Lidojums + viesnīca 599 EUR Cena par lidojumu un trīs naktis 4* viesnīcā Altis Park Hotel divvietīgā istabā ar brokastīm.

Rezervē savu ceļojumu šodien, pirmā iemaksa tikai 140 EUR, atlikums mēnesi pirms ceļojuma.

Pēc izvēles piedāvājām arī lielisku ekskursiju programmu katrai dienai! 

Vēsture

Romiešu hronikās pirmo reizi minēta ap 1200 gadu p.K., kā viena no Luzitānijas nocietinātajām pilsētām, ko izveidoja feniķieši. 205. gadā p. K. tā kļuva par Romas koloniju, bet pēc impērijas sabrukuma to sagrāba no ziemeļiem nākošās barbaru ciltis. 716. gadā to iekaroja musulmaņi, kas savas kundzības 450 gados padarīja Lisabonu par ievērojamu tirdzniecības atbalsta punktu. Portugāles pirmais karalis bija Afonsu Henrikešs, kurš šo teritoriju pārņēma 1147. gadā, savā krusta gājiena laikā no Dārtmutas uz Svēto zemi. Par valsts galvaspilsētu Lisabona kļuva 1256. gadā karaļa Afonsu III valdīšanas laikā. Pāris nākošos gadsimtus pilsēta turpināja uzplaukt un 15. gs. sākumā Portugāle lika pamatus koloniālajai impērijai ar Lisabonu tās centrā. 1498. gadā Vašku de Gama atklāja jūras ceļu uz Indiju un bagātības, kas tika iegūtas no garšvielu tirdzniecības, ļāva pilsētai kļūt par Eiropas tirdzniecības citadeli. 1755. gada 1. novembrī postoša zemestrīce iznīcināja lielāko pilsētas daļu, nogalinot katru ceturto Lisabonas iedzīvotāju un ko nepaveica zemestrīce, to turpmākajās dienās nopostīja ugunsgrēki. Pie varas esošais Portugāles karalis Žozē I pilsētas atjaunošanas vadību uzticēja savam premjerministram Sebastiau Žozē de Karvaļju ( vēlākajam Pombalas marķīzam), kurš spoži izpildīja sev uzticēto uzdevumu un izveidoja pilsētu, kādu to var skatīt vēl šodien. 19. gs. vidū pilsētā dzīvoja ap 200 tūkstoši iedzīvotāju, kuri baudīja tādas ērtības, kā dzelzceļš un publisko vietu apgaismošana. 1910. gadā, kad politisko cīņu rezultātā monarhija tika gāzta un Portugāle kļuva republika, daļa Lisabonas tika izpostīta, taču revolūcijai sekojošās ilgstošās Antoniu de Oliveiras Salazara diktatūras laikā, pilsētas modernizācija turpinājās. Pirmais no Težu upi šķērsojošajiem tiltiem tika uzbūvēts 1966. gadā un nosaukts par Salazara tiltu ( tas tika pārdēvēts par 25. aprīļa tiltu par godu 1974. gada t.s.„Neļķu revolūcijai”, kas mierīgā ceļā likvidēja diktatūru).

FlyMeAway iesaka: 

Alfama
Lisabonas rajons, kas arābu kundzības gados bija viena no smalkākajām pilsētas daļām un kurā saglabājies visvairāk iezīmju no Lisabonas, kāda tā bija pirms lielās zemestrīces. Izkāpjot no 28. tramvaja, ( biļetes pie vadītāja EUR 1,40), kura maršruts šķērso gandrīz visu pilsētas centrālo daļu, der apstāties Santa Lucijas skatu laukumā, no kura paveras plašs skats pāri Alfamas jumtiem uz ostu. Pagriežot upei muguru, var ieraudzīt vienu no šīs vietas ievērojamākajiem apskates objektiem - Sv. Džordža pili, kas atrodas Alfamas rietumu daļā un tika uzbūvēta pilsētas pirmsākumos. Atjaunota 1938. gadā, tā atgādina īstu viduslaiku nocietinājumu un no tās mūriem paveras viens no brīnišķīgākajiem skatiem pāri visai Lisabonai, Težu upei, kas tuvojas savai ietekai Atlantijas okeānā un Kunga Kristus statujai, kas sargājošā žestā izpletusi rokas pār pilsētu upes pretējā krastā. Sē katedrāle, kas ir vecākais Lisabonas dievnams un atrodas pa labi no Sv. Džordža pils virzoties uz pilsētas centru, tika uzbūvēta jau 1153. gadā un ciezdama tikai nelielus postījumus lielajā zemestrīcē, saglabājusi savus tipiskos romāņu vaibstus. Netālu, ejot uz ostas pusi atrodas viena no slavenākajām pilsētas celtnēm Casa dos Bicos –gotiska stila ēka, kuras fasāde apšūta ar dīvaina izskata akmens plāksnēm, kas izskatās kā dimanta šķautnes. Šī nelielā pils tika uzbūvēta Goa un Malakas iekarotāja un Indijas vicekaraļa ārlaulības dēlam 1523. gadā. Zemestrīce sagrāva ēkas divus augšējos stāvus, kuru atjaunošana sākās tikai 1981. gadā. Vērts iegriezties arī Nacionālajā keramikas muzejā, lai apskatītu portugāļu nacionālās bagātības un lepnuma – keramikas flīžu, paraugus, kas saglabājušies no Manuela I laikiem. Keramikas flīzes, kuras plaši tika un arī mūsdienās tiek izmantotas arhitektūrā, ir viens no šo valsti visraksturojošākajiem elementiem. Pirmās tika ievestas no Spānijas, taču jau 16. gs. sākumā Portugāle pati uzsāka to ražošanu un pielietošanu gan privātajās, gan sabiedriskajās celtnēs.

Belaiņa (Belem)
Žeronīmuša klosteris atrodas pilsētas Rietumu daļā un ir viena no ievērojamākajām pilsētas celtnēm, kura būvniecību uzsāka Portugāles karalis Manuels I 1502. gadā. Tas veidots Manuelinu stilā, kas slavina portugāļu jūrasbraucēju lielos atklājumus. Celts par „ piparu naudu”, tas tika pabeigts 1572. gadā un necieta lielajā zemestrīcē. Svētās Marijas baznīcā, kas atrodas klostera teritorijā, apglabāti Vašku de Gama un portugāļu slavenākais dzejnieks Luišs de Kamoišs. Klostera dārzā 2007. gada decembrī ES valstu vadītāji parakstīja Lisabonas līgumu. Klostera priekšā Težu upes krastā atrodas 1960. gadā būvētais Piemineklis atklājējiem, veltīts Žuau I dēla Henrija Jūrasbraucēja, kurš finansēja ekspedīcijas uz Āfriku un nodibināja pirmo jūras skolu Algarvē, nāves 500. gadadienai. Tam blakus atrodas Belaiņas tornis, celts no 1515-1521 gadam, lai aizstāvētu Žeronīmuša klosteri un visu pilsētas Rietumu daļu no iespējamiem iebrucējiem. Sākotnēji tornis atradies 200 m no krasta upē, bet lielā zemestrīce izdarīja savas korekcijas upes gultnē un pēc 1755. gada 1. novembra šis Manuelīnu stilā būvētais arhitektūras piemineklis pārvietojies krastmalā. Mākslas cienītāji var apmeklēt Modernās mākslas muzeju Belaiņas Kultūras centrā. Apskates vērts ir Nacionālais transporta muzejs, kurš tika atvērts 1905. gadā un ir viens no šo nozari visaptverošākajiem muzejiem pasaulē. Divās plašās muzeja zālēs var vērot transporta līdzekļus, kurus izmantoja Eiropā pēdējos 4 gadsimtos.

Ešpu (Expo)
Lisabonas austrumu daļa bija pilsētas visnabadzīgākais rajons līdz pagājušā gadsimta beigām, kad tika izlemts rīkot 20 gs. pēdējo lielo izstādi – Ekspo 98. 340 ha lielā platībā 5 km garumā gar Težu upes krastu tika realizēts grandiozs pilsētvides attīstības projekts, veidojot ne vien plašus paviljonus, kuros arī pēc izstādes Ekspo 98, tiek rīkoti visdažādākie starptautiska un vietēja mēroga pasākumi, bet arī uzbūvējot modernu mikrorajonu Lisabonas iedzīvotājiem ar lielisku infrastruktūru un 16 km garo Vašku de Gamas tiltu. Šī rajona apskatei var izmantot gaisa tramvaju, kas šķērso izstāžu paviljonu teritoriju un labiekārtoto upes krastmalu. Šeit atrodas arī otrais lielākais okeanārijs pasaulē (EUR 11,-). Visērtāk Ešpu var nonākt izmantojot metro sarkano līniju.

Baiša (Baixa)
Lisabona vēsturiski ir veidojusies divos virzienos – gar upes krastu no rietumiem uz austrumiem un ziemeļu virzienā. To savienojuma vietā atrodas Baiša- pilsētas tirdzniecības un administratīvais centrs. Šajā rajonā atrodas pilsētas interesantākie veikali, mazi restorāni un kafejnīcas. Pēc lielās zemestrīces Pombalas marķīzs, kurš bija pazīstams ar savu pragmātisko rīkojumu ” apglabāt mirušos, pabarot dzīvos un aizvērt pilsētas vārtus”, šo pilsētas rajonu lika projektēt kā neoklasiska stila regulāru četrstūri, kur katru ielu nodēvēja tādā nosaukumā, kāda veida uzņēmējdarbība vai mākslas aktivitātes tajā tika veiktas. Keramikas, Kurpju, Zelta un Banku ielas nav mainījušas savu nosaukumu līdz mūsdienām. Tūristu iecienītākā ir Augusta iela, kas pilnībā atvēlēta gājējiem. Ejot pa Zelta ielu, viens no pieturas punktiem varētu būt De Santas Žustas lifts – neogotiska stila tērauda celtne, kuru 1902. gadā uzbūvēja Eifeļa skolnieks, portugāļu inženieris Rauls Mesners de Ponsards. Lifta kabīne paceļ interesentus līdz celtnes augšējai platformai, kur atrodas kafejnīca un terase, no kuras var vērot plašu apkārtni. Dienvidos no Baišas, upes atrodas Komerclaukums. Tā centrā ir piemineklis karalim Dom Žozē I, kura valdīšanas laikā notika lielā zemestrīce un kurš deva pavēli Lisabonu uzcelt no jauna. Komerclaukumā ar Triumfa arku, kuru grezno Portugāles slavenāko dēlu statujas, noslēdzas Augusta iela.

Šiadu (Chiado)
Vissmalkākais iepirkšanās rajons atrodas rietumos no Baišas. Tas smagi cieta postošā ugunsgrēkā 1988. gadā, taču visas vēsturiskās celtnes tika atjaunotas ievērojamā portugāļu arhitekta Alvaru Sizas Vieiras vadībā. Tagad tā kļuvusi par vienu no elegantākajām vietām Lisabonā. Šiadu atrodas slavenākā un vecākā Lisabonas kafejnīca – Brazileira. Netālu no kafejnīcas, ar slavenākā Portugāles dzejnieka pieminekli centrā, atrodas Luiša de Kamoiša laukums, kas ir populāra satikšanās vieta jauniešiem. Šiadu bija iemīļota uzturēšanās vieta intelektuāļiem, par ko liecina virkne pieminekļu, kas veltīti Portugālei nozīmīgu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku piemiņai. Te atrodas arī Nacionālā teātra ēka.

Bairu Altu (Bairro Alto)
Uz ziemeļiem no Šiadu atrodas 16.gs. būvētais rajons, kas ir viens no gleznainākajiem Lisabonā - ar šaurām, līkumotām ieliņām un atbilst tiem priekšstatiem, kādi parasti ir tūristiem, kuri vēl nav iepazinuši pilsētu. Te atrodas pilsētas modes avangarda ateljē, vīna bāri un fadu (fado) klubi. Fadu ir mūzikas žanrs, kas raksturīgs tikai Portugālei un tas radies 19. gs. sākumā Lisabonā un Koimbrā. Tās ir lielākoties skumjas dziesmas, ko izpilda solists, portugāļu ģitāras pavadībā. Fadu pētnieki uzskata, ka mūzikā savijušās portugāļu jūrnieku un arābu muzikālās tradīcijas. Fadu uzskatāmas par vienu no Portugāles nacionālajām bagātībām.

Centrs
Uz ziemeļiem no Baišas atrodas modernākā pilsētas centra daļa. Tās galvenā artērija ir Brīvības avēnija ( Avenida da Liberdade), kas sākas Restauratoru laukumā un noslēdzas Pombalas marķīza laukumā. Brīvības avēnija tika izveidota pēc Pombalas marķīza pavēles, pārplānojot pilsētu pēc lielās zemestrīces. Līdz 19. gs. sākumam avēniju par savu pastaigas vietu drīkstēja izmantot tikai augstākās sabiedrības pārstāvji, taču pēc liberāļu nākšanas pie varas, tā kļuva pieejama visiem. Uz rietumiem no Brīvības avēnijas (Rua da Escola Politecnica, 58) atrodas Botāniskais dārzs, kura bagātā subtropu augu kolekcija ir viena no pazīstamākajām Eiropā. Pombalas marķīza laukuma (Marques de Pombal) centrā, kas atrodas Brīvības avēnijas ziemeļu galā, atrodas marķīzam veltītais piemineklis, bet ziemeļos no tā – plešas Eduarda VII parks, kas ir lielākais Lisabonā. Nosaukums parkam dots, lai atzīmētu Anglijas karaļa vizīti 1903. gadā un pasvītrotu daudzu gadsimtu ilgstošās angļu – portugāļu alianses nozīmību. Savukārt, Restauratoru laukums (Restauradores) savu nosaukumu ieguvis, lai atzīmētu brīvības no spāņu apspiešanas atgūšanu. Tā centrā atrodas 30 m augsts piemineklis, kas būvēts par tautas saziedotiem līdzekļiem.

Sintra
Apmēram 25 km uz ziemeļaustrumiem Sintras kalna piekājē atrodas Sintras pilsēta – monarhu un portugāļu dižciltīgo iecienīta atpūtas vieta. Sintras vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Sintras vecpilsētas centrā atrodas Karaliskā pils ( Paco Real), kas sākta būvēt 15. gs. sākumā. Šeit atrodas pasaules ievērojamākā mauru keramikas kolekcija. Uz vienas no Sintrai blakus esošo pakalnu virsotnēm atrodas Penas Nacionālā pils, kas būvēta 19. gs. vidū kombinējot visromantiskākās ēģiptiešu, gotikas, renesanses, manuelīnu un mauru arhitektūras iezīmes un, krāsota dažādās košās krāsās, ir viena no krāšņākajām Portugālē. Pils iekštelpās atrodama bagātīga mēbeļu, porcelāna, gleznu, gobelēnu un skulptūru kolekcija, kas neliek vilties nevienam no tās apmeklētājiem. Jāievēro, ka Penas pils apmeklējums jāieplāno rīta pusē, jo katru dienu neatkarīgi no laika apstākļiem, ap plkst. 16 to pārklāj miglas plīvurs, neļaujot vērot grandiozos dabasskatus plašā apkārtnē. Ne velti tā tiek dēvēta arī par Zudušo pili. Netālu no Penas pils, blakusesošo pauguru vainago 8. gs. celtā Mauru pils, ko 1147. gadā Alfonsu Henrikešs atņēma arābiem.

Cabo de Roca, kontinentālās Eiropas tālākais rietumu punkts ir 140 m augsta klints Atlantijas okeāna krastā ar bāku tās virsotnē. Skaidrā laikā tā labi redzama pa Penas pils rietumu puses logiem.

Atlantijas okeāna pludmales var apmeklēt braucot no Cais do Sodre vilcienu stacijas, kas atrodas Težu upes krastā. No tās katras 20 min. elektriskais vilciens dodas virzienā Kaskaiš (Cascais). Pludmales, kas tiek dēvētas par Eštorilas krastu sākas no dzelzceļa stacijas Karkavelušs ( Carcavelos) un stiepjas līdz Ginču (Guincho), kas ir sērfotāju iemīļota vieta. Pateicoties maigajam mikroklimatam un lieliskajai infrastruktūrai šī piekraste no seniem laikiem ir bijusi Eiropas monarhu un aristokrātu atpūtas vieta. Tā arī šodien var piedāvāt visdažādākās izklaides iespējas – sākot no vienkāršas pagulēšanas saulītē pludmalē un beidzot ar tenisu, golfu, izjādēm ar zirgiem un azartspēlēm vienā no lielākajiem Eiropas kazino.

Ko nogaršot

Portugāles kulinārijā nozīmīgu vietu ieņem zivis un jūras veltes. Iesakām sardīnes vai bakaļavu (bacalhau)- kaltētas mencas un kartupeļu sacepumu saldajā krējumā. Konditorijas izstrādājumu cienītājiem derētu nogaršot Pasteis de Nata- groziņus pildītus ar maigu olu dzeltenuma un saldā krējuma masu. Nedrīkst palaist garām iespēju nobaudīt vasarīgo Zaļo vīnu ( Vinho Verde) vienīgajā valstī pasaulē, kur to ražo.