Par galamērķiPar ceļojumuEkskurs. programmaViesnīcaPirkt !


Kaljari un Sardīnija Lieldienās 

30.03.2018: Rīga 06:00 08:20 Kaljari 
03.04.2018: Kaljari 01:20 05:40 Rīga 

Otra lielākā sala Vidusjūrā ir Itālijai piederošais autonomais apgabals Sardīnija, kas pazīstama kā pludmaļu un vēstures mīļotāju paradīze. Tā atrodas uz rietumiem no Apenīnu pussalas, tikai 12 km no Francijai piederošās Korsikas, ko skaidrā laikā pavisam viegli saskatīt no Sardīnijas piekrastes. Jebkurš Itālijas dzīvesveida un kultūras pazinējs piekritīs, ka, lai gan sala jau no 19. gadsimta iekļauta Itālijas sastāvā, tā ir pavisam atšķirīga no valsts kontinentālās daļas. Sardīnija ir kā patstāvīgs kontinents miniatūrā– ar savu valodu, vēsturi, tradīcijām, dabu un kulināriju. Protams, pilsētās un lieliskajos piekrastes kūrortos, kas atbilst visizsmalcinātākajām gaumēm, pieejams viss nepieciešamais mūsdienīga dzīves ritma cienītājam. Bet izbraucot ārpus tūristu piepildītajām vietām, var attapties lauku klusumā, kur kalnu piekājēs plešas ozolu meži, ielejās stiepjas olīvkoku birzis un priežu audzes, kur pļavās ganās tūkstošiem aitu, kur kāda no 250 pludmalēm, kas kopumā aizņem 1800 km, būs pilnīgi tukša, bet ar tādām pašām mirdzoši baltām smiltīm un neticami dzidru ūdeni. 

Sardīnijā ierodas gan kūrortu atpūtas cienītāji, gan vientuļi klinšu kāpēji, tie, kuriem patīk nodarboties ar visdažādākajiem ūdens sporta veidiem un tie, kuri vēlas izpētīt kādu no neskaitāmajiem bronzas laikmeta vēstures pieminekļiem vai piekrastē nogrimušo kuģu vrakus. Ja sāktu uzskaitīt visus tos, kam Sardīnija kādā vēstures brīdī likās kārdinošs laupījums, iznāktu garš saraksts – tie bija etruski, feniķieši, senie romieši, vandāļi, bizantieši, arābi, spāņi, austrieši. Galu galā pēc Londonas miera līguma tā nonāca Savojas dinastijas rokās un 1720. gadā tika izveidota Sardīnijas karaļvalsts, kas vēlāk iekļāvās apvienotās Itālijas satāvā. Katrs no šiem vēstures posmiem, protams, atstāja savas atšķirīgas kultūras liecības, tomēr visslavenākie arheoloģiskie pieminekļi Sardīnijā ir nuragi civilizācijas radītie cietokšņi un sargtorņi, kas ir veidoti no milzīgiem, nošķeltiem akmeņiem un bez jebkādas saistvielas starp tiem. Pētījumi liecina, ka nuragi konstrukcijas salā tika izveidotas vismaz 25 gadsimtus atpakaļ un lielākā no tām iekļauta UNESCO pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. No nuragi civilizācijas palikušas arī bronzas figūriņas, kas tika ziedotas dieviem, kā arī laivas formas statuetes. Salas pamatiedzīvotāji – sardi, kuru izcelšanos saista ar noslēpumainajiem nuragiem, – runā sardu valodā, kurai piešķirts Eiropas Savienības reģionālās valodas statuss, tomēr valodas saglabāšanai tiek pieliktas lielas pūles. 

Sardīnijas reljefs ir diezgan kalnains –kalnu grēdas škērso salas vidieni un ar asām kraujām nobeidzas tās austrumu piekrastē. Savukārt, dienvidos un rietumos atrodas lielākā daļa zemieņu. Sardīnija ir vairāk izstiepta no ziemeļiem uz dienvidiem un abos tās galos atrodas mazas, vulkāniskas izcelsmes saliņas. Sevišķi pazīstams ir La Madalēnas arhipelāgs, kas atrodas starp Sardīniju un Korsiku. To veido apdzīvotā Madalēnas sala un 61 neapdzīvota saliņa, lielākā daļa no tām – vientuļas klintis jūrā. Viena no arhipelāga salām- Budelli- kļuva pasaulē atpazīstama, pateicoties itāliešu režisora Antonioni filmai „Sarkanais tuksnesis”. Salas 12 km garā pludmale ieguvusi sarkanīgu nokrāsu, pateicoties rozā gliemežvākiem, kuru smalkās daļiņas ir sajaukušās ar piekrastes smiltīm. Pats arhipelāgs pirms divdesmit gadiem, pasludināts par Itālijas Nacionālo parku. Sardīnijas ekonomika, lai cik arī dīvaini tas nebūtu, nebalstās uz tūrismu, kas salā, protams, ir ļoti attīstīts. Sardīnijas zemes dzīles ir bagātas ar derīgajiem izrakteņiem, elektrību salas upes saražo vairāk nekā nepieciešams pašiem saliniekiem. Te gatavo arī lielisku sieru „Pekorino” un vietējo vīnu. Zivju zveja un apstrāde attīstījusies tikai pēdējos gados. Ja vajadzētu raksturot Sardīnijas pludmales, tad jāsaka, ka tās var izvēlēties visām gaumēm. Te var atrast mazus vientuļus līcīšus un plašas, labiekārtotas atpūtas zonas jūras piekrastē. 

Vislepnākā pludmales zona ir Smaragda krasts jeb Kosta Smeralda, kas atrodas Sardīnijas ziemeļaustrumos. Te pagājušā gadsimta 60-os gados zemi iegādājās Libānas princis un miljardieris Aga Hanu. Viņa vadībā tika uzbūvēta viesnīcu virkne līdzās pludmalei, kā arī jahtklubs Kosta Smeralda. Smarargda krasta zonā atrodas nelielais līcis Porto Červo ar Eiropas labākajām jahtu piestātnēm kā arī trīs visaugstākās kvalitātes pludmalēm, kurās atpūšas šīs pasaules „varenie un bagātie”. Zemūdems niršanas cienītāji labprātāk dodas uz Porto Rotondo, kur izvietojusies arī Itālijas bijušā premjerministra Berluskoni villa. Sardīnijas ziemeļos, iepretī La Madalēnas arhipelāgam atrodas Baia Sardinia - kūrorts, kas slavens ar savu nerimstošo naktsdzīvi un lielisko akvaparku „Aquadream”, bet vistuvāk Apenīnu pussalai esošajā pludmales zonā Santa Tereza di Gallura vislabprātāk atpūšās Itālijas kontinentālās daļas iedzīvotāji. 

Kaljari 

Sardīnijas lielākā pilsēta un administratīvais centrs Kaljari atrodas salas dienvidaustrumos, Tirēnu jūras krastā. Kaljari ir arī tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta, viena no lielākajām Vidusjūras ostām un pati vecākā Sardīnijas pilsēta. 8. gs. pirms mūsu ēras senie feniķieši izraudzījās šo vietu, lai izbūvētu savu apmetni, ko nosauca par Karalisu jeb Dieva pilsētu. Tā kā pilsētā tika nodibināta universitāte un te atradās arī Romas katoļu baznīcas arhibīskapija, viduslaikos Kaljari kļuva par svarīgu politisku, reliģiozu un izglītības centru, kas pazīstams ar savu Arte Nuevo arhitektūru. Diemžēl 2. pasaules kara laikā pilsēta tika stipri izpostīta un, lai gan to diezgan ātri atjaunoja, daudzas vissenākās celtnes gāja nebūtībā. Kaljari nosacīti var dalīt divās daļās – jaunajā un vecajā, kuru itin viegli var izstaigāt kājām. Pašā pilsētā dzīvo ap 160 tūkstoši iedzīvotāju, bet kopā ar piepilsētām – 400 tūkstoši. No vienas puses pilsētu apskalo Enģeļu līcis ( Golfo degli Angeli), bet no otras tai piekļaujas auglīgas zemienes. Arī pašā pilsētā iekārtotas plašas, apzaļumotas zonas, padarot to par vienu no „zaļākajām” Itālijas pilsētām. Sevišķas apbrīnas vērts ir Molentardžus parks, kur, līdzās ūdenskritumiem un Vidusjūras priežu audzēm, atrodas ezers, kurā mīt rozā flamingo. Vecpilsētas arhitektūru raksturo turīgāko pilsētnieku savrupmājas jeb pilis, neskaitāmas baznīcas un līkumotas ieliņas, kuru galvenais uzdevums bija ne tikai dot vaļu pārvietošanās brīvībai, bet arī neielaist ēku logos karsto vasaras sauli un nesaudzīgo ziemas mistrālu. Kaljari bagātās vēstures liecinieki ir arī Pizas Republikas kundzības laikā uzbūvētais 42 m augstais Ziloņu tornis un tā 36 m augstais „brālis”, kas nosaukts Sv. Pankracio vārdā, seno romiešu amfiteātris, kas gandrīz 20 gadsimtus atpakaļ izcirsts klintī un kurā vairāk nekā 10000 skatītāju varēja vērot teātri, gladiatoru cīņas vai spēkošanos ar plēsīgiem zvēriem ( lieliskās akustikas dēļ tas pulcē skatītājus arī mūsdienās), Svētās Marijas katedrāle, kuras celtniecības četri gadsimti vainagojās ar elegantām kolonām, brīnišķīgiem viduslaiku griestu un sienu gleznojumiem, zeltītiem svečturiem, flāmu un romāņu glezniecības šedevriem. Mūsdienu Kaljari ir izstiepusies uz deviņiem kaļķakmens pauguriem gar Tirēnu jūras krastu un turpat atrodas arī astoņus km garā pilsētas pludmale Poetto, kuru papildina neskaitāmi bāri, diskotēkas un restorāni. Pilsētas galvenā iepirkšanās artērija ir Via Roma, kur izvietojies lielākais tirdzniecības centrs un virkne mazu veikaliņu. 

Nora

Sena apdzīvotā vieta, kas jāapskata visiem senās vēstures un dzīvesveida interesentiem, jo uz mūsu planētas nav daudz tik labi saglabājušās antīkās pilsētas paliekas. Nora atrodas apmēram 45 km uz rietumiem no Kaljari un leģenda stāsta, ka to dibinājuši senie ibērieši jeb antīkās valsts Tartesas iedzīvotāji feniķieši, kurus uz Sardīniju atvedis dieva Hermeja dēls Noraks. No fēniķiešu un kartāgiešu laikiem saglabājusies nekropole, dieviem veltītas svētvietas, bet no romiešiem, kas Noru padarīja par savu galvaspilsētu, palicis amfiteātris un citas tā laika liecības. 

Su Nuraxi di Barumini 

Nelielais ciematiņs Barumini atrodas apmēram stundas brauciena attālumā no Kaljari. Tas slavens ar to, ka līdzās atrodas vislielākais un UNESCO pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā iekļautais nuragi civilizācijas komplekss. Megalītiskie torņi, kas pieskaitāmi Bronzas laikmeta kultūrai, Sardīnijā kopumā ir ap 7000. Barumini komplekss sastāv no viena galvenā torņa un četriem mazākiem torņiem, kas savstarpēji saistīti. Iekšējo pagalmu aptver siena ar septiņiem torņiem. Kompleksā atrodama arī aka, kāpnes un lielas nišas ar soliem, kas izcirstas akmenī. 

Sant’Antioko sala 

Ceturtā lielākā sala Vidusjūrā, kas ar seno romiešu radītu mākslīgu zemesšaurumu saistīta ar Sardīniju un atrodas apmēram stundas braucienā no tās galvaspilsētas. Uz salas atrodas tāda paša nosaukuma pilsēta ar apmēram 12000 iedzīvotājiem. To apmeklē gan Kaljari dzīvojošie gan tūristi, lai apskatītu pilsētas vēsturisko centru un salā atrodošos antīkos pieminekļus: romiešu tiltu, antīko akropoli, 11. gs. būvēto baziliku, feniķiešu un kartāgiešu nekropoles. Atmiņā paliekoša ir arī viesošanās Arheoloģiskajā vai Etnogrāfiskajā muzejā, kā arī 19. gs. būvētajā fortā.