Jaungada sagaidīšana Valensijā

Uz Valensiju tūristi dodas apskatīt bagātīgo kultūras mantojumu, kas veidojies pilsētas 2000 gadu garās vēstures gaitā. Šajā teritorijā arhiologi ir atraduši bronzas laikmeta civilizācijas liecības, bet pašu pilsētu nodibināja senie romieši 138.gadā pirms m.ē, un nosauca to par Valentiju. Pilsēta strauji uzplauka pateicoties tam, ka atradās seno tirdzniecības ceļu krustpunktā.

Pēc romiešiem šīs teritorijas iekaroja vestgoti un uz dažiem gadsimtiem pilsētas attīstība apstājās. Kardināli Valensijas dzīve mainījās pēc tam, kad pilsētu, tāpat kā visu Ibērijas pussalu iekaroja arābi. Vairāki musulmaņu vadošo dinastiju administratīvie rīkojumi ļāva pilsētai kļūt vēl nozīmīgākai. Tā kļuva par zīda, papīra, ādas, keramikas un stikla tirdzniecības centru. Uzkrātās bagātības ļāva uzbūvēt greznas mošejas, pirtis, ēkas ar musulmaņu mākslai raksturīgajām iezīmēm, kā arī pilsētu apjozošu sienu, kuras paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

11. un 12. gadsimtu mijā uz neilgu laiku pilsētu pārvaldīja kastīliešu augstmanis Sids, bet pēc viņa nāves pilsētu atkal pārņēma arābi. Kad 1238. gadā Aragonas karalis Džeimss pēc pusgada ielenkuma beidzot pārņēma pilsētas atslēgas, lielākā daļa no arābu iedzīvotājiem bija spiesti Valenciju atstāt. Jaunizveidotajā Valensijas karalistē izmainījās ne tikai iedzīvotāju sastāvs, bet tika pārbūvēti arī musulmaņu arhitektūras un kultūras pieminekļi. Tālāk sekoja pāris gadsimtu, kuros pilsētu postīja mēris, dumpji un iedzīvotāju sacelšanās līdz 15. gadsimts iezīmēja Valensijas Zelta laiku, kas pilsētu padarīja par vienu no ietekmīgākajiem ekonomiskajiem, zinātnes un mākslas centriem visā Vidusjūras piekrastē. Tieši Valensijas banķieri, pateicoties saviem ienākumiem, varēja finansēt Kolumba ceļojumu, kura rezultātā tika atklāta Amerika. Tieši šajā periodā tika uzceltas skaistākās un iespaidīgākās pilsētas celtnes, kas saglabājušās līdz mūsdienām. 15./16 gs. mijā tika nodibināta Valensijas universitāte.

Pirmā grāmatu iespiedējmašīna atradās Valensijā un šeit tika publicēta pirmā drukātā bībele romāņu valodā.

15. gadsimtā aizsākās arī Svētās nedēļas ( Semana Santa) – nedēļas no Pūpolsvētdienas līdz Lieldienām- svinēšana, kas turpinās arī mūsdienās. To iezīmē plaši un krāšņi reliģiozi gājieni, kuru laikā pilsētas ielās no svētvietām uz galvenajām baznīcām dodas īpašas procesijas, kuru dalībnieki uz saviem pleciem nes platformas ar svēto figūrām un ainām no Kristus pēdējām dienām uz zemes. Citi procesiju dalībnieki seko šīm platformām tērpti apmetņos ar seju aizsedzošām kapucēm, kurām izgrieztas tikai spraugas, lai varētu redzēt notiekošo. Šo reliģisko gājienu apogejs ir Zaļā ceturtdiena un Klusā piektdiena, kad procesiju skaits pilsētas galvenajās ielās var pārsniegt desmit.

Valensieši ļoti mīl dažādus svētkus un to ir daudz – gan saistītus ar reliģiskām, gan laicīgajām tradīcijām. Tāpēc gan pilsētnieki, gan arī tūristi nepalaiž garām tādus nozīmīgus pasākumus kā Eiropas Formulas 1 Grand Prix, Moto Grand Prix, Valensijas tenisa čenpionātu Open de Tenis 500, Valensijas Modes nedēļu, Starptautisko Operas festuvālu.

Valensija ir slavena ar savu zaļo zonu, kas 9 km garumā šķērso visu pilsētu. Tā pēc pilsētnieku lēmuma tika izveidota Tūrijas upes bijušās gultnes vietā. Tūrija, pavasaros regulāri pārplūstot, nereti izpostīja tai piegulošās teritorijas. Kad pilsētnieku pacietības mērs pēc kārtējās postažās beidzot bija pilns, upi pārcēla uz pilsētas nomali, un Valensija tika pie parku un dārzu virknes, kas ir gan iedzīvotāju, gan tūristu iemīļota atpūtas vieta.

Šeit atrodas arī ievērojamā spāņu arhitekta Santjago Kalatravas projektētā „Zinātnes un Mākslas pilsēta”, kas padarījusi Valensiju par avangarda arhitektūras centru. „Zinātnes un Mākslas pilsēta” ietver Zinātnes muzeju, Planetāriju, Akvāriju jeb Okeanāriju, Karalienes Sofijas Mākslas pili jeb muzeju. Netālu atrodas arī lielisks Zooloģiskais dārzs.

Uz Valensiju jādodas ne tikai tiem, kas sajūsminās par lielas pilsētas straujo dzīves ritmu, kultūras daudzslāņainību, arhitektūras stilu bagātību un gastronomisko daudzveidību (Valensija skaitās paeljas dzimtene!), bet arī tiem, kas vēlas izbaudīt Vidusjūras piekrastes pilsētas siltās naktis un īpašo šarmu, baudot sauli uz terases ar vīna glāzi rokās vai ēnainā parkā uz soliņa raugoties kā pilsētnieki, tūristi un laiks lēni plūst garām.

FlyMeAway iesaka

Valensijas katedrāle un El Miguelete

Pašā Vecpilsētas centrā jāapskata Valensijas katedrāle, kas būvēta pēc arābu padzīšanas no šī reģiona 13. gadsimtā visigotu baznīcas vietā, kas vēlāk tika pārvērsta par mošeju. Katedrāles arhitektūra ieturēta t.s. valensiešu gotikas stilā ar renesanses, baroka, neoklasicisma un citu stilu elementiem. Tajā apskatāmi arī neskaitāmi 15. gadsimta gleznojumi, kā arī trauks, no kura pēc dažu baznīcas vēsturnieku domām Kristus dzēra vīnu savās pēdējās vakariņās. El Miguelete ir 14./15. gs. būvēts astoņstūrains zvanu tornis. Tā augstums ir tikpat liels kā perimetrs – vairāk nekā 50 metru. Zvanu torņa nosaukums nāk no tā lielākā zvana vārda. Zvanu torņa iekšienē atrodas spirālveida kāpnes, pa kuru 207 pakāpieniem var nokļūt uz torņa augšējās platformas un baudīt neaizmirstamu pilsētas panorāmu.

„Mākslas un zinātnes pilsēta”

Pasaulslavenā valensiešu arhitekta Santjago Kalatravas radīts futūristiskās arhitektūras komplekss, kura kolosāla izmēra celtnēs izvietojies planetārijs, okeanārijs, Prinča Filipes Zinātnes muzejs un Karalienes Sofijas mākslas pils. Te atrodas arī Agora – Valensijas tenisa čempionāta galvenais stadions un neparasta izskata tilts.

Valensijas Zīda birža

14./15 gadsimtu mijā vēlās gotikas stilā būvēta ēka, kas iekļauta UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā. Birža sastāv no trīs daļām un sienu ieskauta pagalma (Apelsīnu dārza). Pirmajos divos ēkas stāvos notika tirdzniecības darījumi un tika slēgti līgumi, bet trešais stāvs vairāk tika paredzēts atpūtai un tajā saglabājušās autentiskas mēbeles un tik grezns griestu gleznojums, ka pats karalis no galvaspilsētas braucis to apskatīt.

Turijas upes parki

Parku un dārzu zona, kas stiepjas deviņu km garumā, tika izveidota pilsētu šķērsojošās upes Turijas vecās gultnes vietā. Pēc neskaitāmiem pavasara plūdiem, no kuriem 1957. gada plūdi bija vispostošākie, Valensijas pilsētas dome, sekojot iedzīvotāju ierosinājumiem, upi pārvietoja uz pilsētas nomali, bet gultnes vietā ierīkoja brīnišķīgu dārzu, parku, sporta laukumu, atpūtas stūrīšus, rotaļu laukumu virkni, kurā, nudien, ir ko darīt katram.

Valensijā, tāpat kā daudzās senajās Spānijas pilsētās, kuras kultūra mērāma nevis simtos, bet tūkstošos gadu, ir neskaitāmas, tūristiem domātajos bukletos nenosauktas, šauras ieliņas ar nelieliem ēnainiem pagalmiņiem, negaidītiem senu ēku elementiem, ko gribās nosaukt par arhitektūras pērlēm, kā arī tas, kas citur varbūt trūkst – siltās Vidusjūras piekrastes tuvums, kas katrā ceļotājā rada to īsto brīvdienu sajūtu.