Sicīlijas baroks un šokolāde - maija brīvdienas Noto ielejā

Sicīlija ir Vidusjūras lielākā sala un viens no Itālijas autonomajiem apgabaliem. Mesinas jūras šaurums to atdala no dienvidu Itālijas reģiona Kalabrijas (šaurākajā vietā tikai 3.1 km), bet Sicīlijas šaurums – no Tunisijas. Arī tuvumā esošās mazākas salas – Lipāru salas, Egadu salas, Pelageju salas, Ustika un Pantellerija administratīvi pieder Sicīlijai.

FlyMeAway iesaka

Sirakūza

Vēsturiska pilsēta Sicīlijas salas pašos austrumos, tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta. Sirakūza ir pazīstama kā ietekmīga antīkās Grieķijas pilsētvalsts, ko dibinājuši korintieši pirms vairāk nekā 2700 gadiem. Kopā ar pārējām Senās Grieķijas polisām Sirakūza piedzīvoja savu uzplaukumu, norietu, iekļaušanu Romas Republikā un Bizantijas impērijā. Tas atstāja neizdzēšamas pēdas pilsētas arhitektūrā. Kopā ar Pantālikas nekropoli 2005. gadā Sirakūza tika iekļauta UNESCO pasaules vēstures mantojuma sarakstā. Sirakūzas sirds - Vecpilsēta atrodas uz Ortidžijas ( Ortriggia) salas, kas ar pilsētu savienota trīs tiltiem. Slavas pilnie grieķu laiki Sirakūzai atstāja Apolona un Atēnas tempļus, lielāko grieķu būvēto amfiteātri Sicīlijā, Aretūsas strūklaku, 27 km nocietinātu mūra sienu, kas apjoza pilsētu un kulminēja Eirialus pilī – vienā no visievērojamākajiem antīkās pasaules militārajiem nocietinājumiem. Pārejas laiks romiešu rokās jeb 2. Pūniešu karš Sirakūzai deva vien Arhimēda kapa vietu. Tomēr gandrīz pirmais, ko pilsētā uzbūvēja tās jaunie saimnieki bija romiešu amfiteātris un tikai pēc tam sekoja villas aristokrātijai. Baznīcas – galvenais, kas tika radīts kristietības pirmsākumos. Kā ievērības cienīgākās jāmin – Katedrāle, ko 7. gs. uzbūvēja virs Atēnas tempļa un Sv. Lūcijas bazilika, kurai Karavadžo radīja gleznu „Sv. Lūcijas apbedīšana”. Tām sekoja daudzas citas, cietušas 1693. gada zemestrīcē un pēc tam atjaunotas. Savukārt normāņu valdīšanas periodu raksturo Palazzo Montalto, Palazzo Bellomo, Maniace pils un skaistie pilsētas vārti Porta Marina. Lielā zemestrīce pavēra ceļu baroka arhitektūrai, kuras kvintesence aplūkojama Ortidžijas salā, kur vieglāk nosaukt celtnes, kas nav radītas šajā periodā. Jāapskata Santa Lucia alla Badia baznīca, kur tagad atrodas jau minētā Karavadžo glezna, Palazzo, Benevantano del Bosco, Jezuītu koledža, Sv gara baznīca, Pilsētas domes ēka un Palazzo Impellizzeri.

Katānija

Otrā lielākā Sicīljas pilsēta salas austrumu daļā, Jonijas jūras piekrastē, tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta. Katānija atrodas līdzās aktīvākajam Eiropas vulkānam –Etna, kas septiņas reizes nopostījis pilsētu savu izvirdumu laikā. Pilsētu dibināja grieķu kolonisti 8. gs. p.m.ē. un tā piedzīvojusi visu salas bagāto vēsturi. Cauri pilsētai plūst divas upes - Amenano, kas virszemē redzama tikai Doma laukuma dienvidu malā, un Longina. Katānija ir viena no Sicīlijas ekonomiski aktīvākajām pilsētām un tiek saukta par Dienvidu Milānu. Galvenos produkcijas veidus ražo ķīmiskā rūpniecība, mikroelektronikas un farmaceitiskās rūpnīcas. Tomēr daudz pazīstamāka Katānija ir ar Senās romiešu arhitektūras pieminekļiem un termām, kā arī ar baroka arhitektūru, pateicoties kam, tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā. Pazīstama pilsēta ir arī pateicoties universitātei, kas ir vecākā Sicīlijā, komponistam Bellini, kurš šeit dzimis un kura darbi pastāvīgi ir pilsētas operteātra repertuārā un gastronomijai, kas piedāvā tieši šeit raksturīgos ēdienus – Pasta alla Norma, Granita – īpašu aromatizētu šerbetu, zirga gaļu, ko parasti cep uz oglēm ielās kā arī tarroco – slavenos sarkanos apelsīnus.

Noto

Apmēram 32 km uz dienvidiem no Sirakūzas, pašā Sicīlijas dienvidaustrumu stūrī, Iblei kalnu grēdas pakājē atrodas viena no skaistākajām baroka pilsētām pasaulē – Noto. Šī Sicīlijas nelielā pilsētiņa ir viena no tām vietām par kuru jāsaka – jāredz! Ne velti tā kopā ar astoņām citām šī reģiona pilsētām iekļautas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vēlīnā baroka kulminācija arhitektūrā. Pilsētas vēsturisko centru pilnībā veido baroka stilā būvētas pilis, baznīcas un mājas. Šī pārsteidzošā vienotība un saskaņotība skaidrojama ar 1693. gada postošo zemestrīci, kuras rezultātā šajā Sicīlijas daļā aizgāja bojā ap 100000 cilvēku un smagi tika izpostītas lielākā daļa pilsētu un apdzīvoto vietu. Tā kā zemestrīces epicentrs atradās Noto pilsētas tuvumā – tā cieta vissmagāk. Politiskā un ekonomiskā situācija tajā laikā bija radījusi labvēlīgus apstākļus, lai vietējie arhitekti, no kuriem daudzi bija mācījušies pie slavenajiem Romas baroka meistariem, varētu pilnā mērā izmantot iegūtās zināšanas un uzcelt pilsētu no jauna. Noto tika „pārcelta” 10 km tālāk no tās sākotnējās atrašanās vietas Alveria kalna pakājē, kur vēl šobaltdien var apskatīt „Noto antica”, jeb to, kas no pilsētas pāri palika pēc postījumiem. Jaunajā Noto pilsētā, kurai tika izraudzīta līdzena vieta, var ieraudzīt vienu no skaidrākajiem 17./18. gs. mijas jaunās pilsētplānošanas principu piemēriem – ar galveno ielu austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu maksimāli daudz gaismas, ar aristokrātijas piļu izvietošanu augstākās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – nomalēs. Tomēr ceļotāju galvenais mērķis apmeklējot Noto ir klīst pa šaurajām ieliņām un apbrīnot no zeltainā kaļķakmens būvēto ēku izsmalcinātās detaļas un greznos rotājumus- groteskas maskas un putti, balkonus, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgos zvanu torņus, kas tika iekļauti to centrālajā fasādē, kolonas un rustikas elementus. Apbrīnojot visu šo krāšņumu, nedrīkst aizmirst, ka Noto ir slavena arī ar mandelēm un ļoti labas kvalitātes vīnu.

Modika

Modika izvietojusies aizā, Hiblas kalnainajā apvidū un pieder pie Noto ielejas baroka pilsētu dārgakmeņiem. Modikas pilis, baznīcas un citas vecpilsētu veidojošās ēkas apvieno sevī vēlīna baroka stilu ar Art Nouveau agrīnām iezīmēm, kopā veidojot neatkārtojamu harmoniju. Pilsētas ēkas, lielākoties, būvētas no akmens siltā zelta krāsā, ir sadalītas starp “augstāko” un “zemāko” Modiku un savienotas ar neskaitāmām kāpnēm. Modika ir pazīstama ne tikai kā 100 baznīcu pilsēta, bet arī kā Sicīlijas šokolādes galvaspilsēta, par kuras 400 gadus ilgo vēsturi stāsta Šokolādes muzejs, kurā apskatāma arī apm. 9m augsta šokolādes skulptūra.

Raguza

Raguzas provinces administratīvo centru, lielisko baroka pilsētu Raguzu savulaik dibināja grieķi un tā ilgstoši bija viena no Senās Grieķijas provincēm. 1693. gada zemestrīce sadalīja pilsētu divās atšķirīgās daļās – Ragusa Superiore un Ragusa Ibla. Kamēr pirmā lepojas ar aristokrātisku eleganci, tieši mazākā pilsētas daļa -Ragusa Ibla – apkopo sevī arhitektūras barokālo krāšņumu. Šeit ir tā vieta, kur baznīcas, pilis un parastas ēkas ir “sakrautas” viena virs otras un piekļāvušās aizas sienām, veidojot elpu aizraujošus skatus, tāpat kā panorāma, kas vērojama no Hiblejas dārziem, kura ļauj pilnībā iegremdēties Raguzas sastingušajā skaistumā.

Sicīlijas vēsture

Sensenos laikos Sicīlija, kas trijstūra formas dēļ tika saukta par Trinacria, bija viena no Dienviditālijas vietām, kur meklējamas Rietumu civilizācijas saknes. Palermo nodibināja feniķieši, kas ieradās šeit no savas dzimtās Kartāgas. Grieķi kolonizēja pārējo salas teritoriju, atstājot te neskaitāmas savas kultūras liecības un iestādot pirmos olīvkokus un vīnogulājus. Romiešu kundzības laikā Sicīlija bija impērijas maizes klēts un izejmateriālu iegūšanas vieta milzīgās flotes būvniecībai. Kā visā Eiropā, romiešus nomainīja vandaļi un austrumgoti, kuriem savukārt sekoja bizantieši, bet pēc tiem – arābi. Mauri pārcēla Sicīlijas galvaspilsētu no Sirakūzas uz Palermo un iestādīja pirmos citrusus, jasmīnus, dateļpalmas un melones. Normāņi, kuri iebruka salā 1061. gadā iznīcināja gandrīz visu arābu atstāto kultūras mantojumu, taču tieši šajā laikā tika uzbūvētas Celafu, Mesinas un Monreale, kā arī Palermo Zisa un Cuba katedrāles un San Giovanni degli Eremiti , San Cataldo un Martorana baznīcas. Apvienojot visus normāņu iekarojumus, Sicīlijas grāfs Rodžers II 1130. gadā tika kronēts par salas karali. Šajā vēstures periodā Sicīlija bija bagāta un varena. Tā tika latinizēta un iedzīvotāji pilnībā pievērsti Romas katoļu baznīcai. Kad romāņu karaļu dzimtas pēdējā mantiniece aprecējās ar švābu izcelsmes imperatoru Henriju VI, Sicīlija nonāca vācu rokās. Švābu karaļa Frīdriha II laikā 13. gs. pirmajā pusē šeit tika uzbūvēti vairākas svarīgas militāra rakstura celtnes- pilis Sirakūzā, Katānijā un Salemi. Valdošā vācu nama un pāvesta konflikta dēļ sala tika atdota Francijas princim Kārlim, kura nodokļu politika noveda pie vietējo iedzīvotāju plašas sacelšanās, kas vēsturē pazīstams kā Sicīliešu vesperu karš. Kara iznākums bija salas nonākšana Spānijas Aragonu nama pakļautībā. 14. gs. vidū Mesina bija pirmā vieta Eiropā, kur tika konstatēta saslimšana ar mēri. Savukārt Spānijas Ferdinands II ar Inkvizīcijas svētību iznīcināja visus Sicīlijā dzīvojošos ebrejus. Paradoksāli, bet postošās zemestrīces 1542. un 1693. gadā pavēra ceļu vienai no salas lielākām mākslas vērtībām - barokam. Nepieciešamība atjaunot gandrīz visu Sicīlijas austrumu daļu no gruvešiem, radīja iespēju jaunajām Eiropas kultūras vēsmām atspoguļoties Katānijas, Sirakūzas, Ragūzas, Modikas, Noto, Komiso un daudzu citu pilsētu arhitektūrā. Pēc spāņu kundzības sala īsu brīdi piederēja Austrijai, tad atkal spāņiem līdz beidzot 1861. gadā pēc unifikācijas kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Sicīlijas ekonomika

Vulkānu izvirdumu rezultātā minerāliem bagātās augsnes un maigais klimats Sicīlijā vienmēr bija labs pamats lauksaimniecības attīstībai. Citrusi, olīvas, vīnogas, mandeles, pistācijas, olīveļļa un vīns ir lauksaimnieciskās ražošanas pamatprodukti, kurus arī mūsdienās Sicīlija saražo divas reizes vairāk nekā vidēji pārējā Itālijas teritorijā. Salā tiek audzēti mājlopi un liela nozīme ir arī sardīņu un tunču zvejniecībai. Vēl šeit ir attīstīta pārtikas pārstrādes rūpniecība, tekstilrūpniecība, kuģu būve, kokapstrāde, ķīmiskā rūpniecība, mākslīgo mēslu ražošana, naftas pārstrāde, kas balstās uz salas dienvidaustrumu daļā esošajām naftas atradnēm. Kaut arī Sicīlijas lielākajās pilsētās dzīvo vairāki simti tūkstoš iedzīvotāju, tomēr lielākā daļa no pieciem miljoniem salas iedzīvotāju tradicionāli dzīvo laukos. Apmēram desmit miljonu sicīliešu, lielākoties ekonomisko apstākļu spiesti, izvēlējušies citu mītnes vietu ASV, Argentīnā, Austrālijā un citās Eiropas un Latīņamerikas valstīs.