Atvasaras atpūta Neapolē ar iekļautu ekskursiju programmu

Neapole

Neapole ir Kampānijas reģiona un tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta, kas atrodas starp diviem vulkāniskiem apgabaliem pie Neapoles līča, Tirēnu jūras piekrastē Itālijas dienvidos. Neapole ir lielākā Dienviditālijas pilsēta un trešā lielākā – valstī. Plaši pazīstama ar savu mākslu, kultūru, arhitektūru, mūziku un gastronomiju - Neapole ir picas dzimtene. Pilsēta ir populārs tūrisma centrs. Šeit ierodas tūristi no visas pasaules, lai baudītu pilsētas kultūras bagātību, apmeklētu Vezuvu vai Kapri.

Neapole ir viena no Rietumu pasaules senākajām pilsētām – tās vēsture mērāma jau 2800 gadus. Tā pieredzējusi daudzu civilizāciju uzplaukumu un norietu, kuras atstājušas šeit savas pēdas. Tādēļ pilsētas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Neapolē dzīvo ap miljons iedzīvotāju, bet kopā ar priekšpilsētām – apmēram 4 miljoni. Pēc ekonomiskajiem rādītājiem tā ieņem 4. vietu Itālijā pēc Romas, Milānas un Turīnas. Pēc pirktspējas tā ir 91. vietā pasaulē. Diemžēl Neapoles vārds tiek saistīts arī ar ēnu ekonomiku, korupciju un organizēto noziedzību.

Ko apskatīt

Pilsētas centrālais laukums (Piazza del Plebiscito). Laukumu veidot sāka Burbonu dianastijas karalis Murats un nobeidza Ferdinands II. Austrumos tas robežojas ar Karalisko pili, bet rietumos – ar San Francesco di Paola baznīcu. Netālu atrodas Teatro di San Carlo – vecākā un lielākā operas teātra ēka Itālijā. Netālu no operas ēkas izvietojusies Umberto galerija – liels tirdzniecības un pilsētas sociālās dzīves centrs.

Castel Nuovo ir viena no ievērojamākajām pilsētas vēsturiskajām celtnēm - pilsētas arhitektūras simbols. Tā tika uzbūvēta Neapoles pirmā karaļa Kārļa I laikā 1282. gadā. Pils slavena ar virkni ievērojamu vēsturisku un reliģisku notikumu. 14. gs. sākumā pils tika paplašināta un kļuva par mākslas patronāžas centru. 1337. gadā pili izlaupīja ungāru armija un līdz gadsimta beigām to pakāpeniski atjaunoja. 15. gs. vidū pilij tika piebūvēti slavenie triumfa vārti, lai atzīmētu Aragonu dinastijas karaļa Alfonso V valdīšanas laika sākumu Neapolē. 1494. gadā, kad Neapoles karalisti anektēja spāņi, pils no rezidences kļuva par militāru cietoksni. Pils bija pagaidu apmešanās vieta Spānijas karaļiem, kuri īslaicīgi šeit uzturējās. Par pastāvīgu rezidenci tā atkal kļuva 1734. gadā, kad šeit uz dzīvi apmetās Neapoles karalis Kārlis III.

Neapoles Nacionālais Arheoloģijas muzejs. Tās krājumos apskatāma viena no pasaules ievērojamākajām Romas impērijas vēstures liecību kolekcijām, Pompejii un Herculaneum pilsētu arheoloģiskajos izrakumos atrastie, kā arī daži no grieķu un renesanses perioda vēstures eksponātiem.

Museo di Capodiamonte. Bijusī Burbonu pils, tagad muzejs un mākslas galerija, ir, iespējams, ievērojamākais muzejs Neapolē. Tā kolekcijā, kas ietver 13.- 18. gs. mākslas darbus, var apskatīt Rafaela, Ticiana, Karavadžo, El Greko, kā arī Neapoles skolas gleznotāju veikumu. Pils apartamenti ir mēbelēti ar 18.gs. mēbelēm un tajā var aplūkot porcelāna un majolikas izstrādājumus, kas savākti arī no citām karaliskajām rezidencēm.

Pilsētā ir simtiem baznīcu un galvenā no tām - Neapoles katedrāle, kurā katru gadu 19. septembrī norisinās viena no būtiskākajām katoļticīgo Neapoles iedzīvotāju reliģiskajām ceremonijām – pilsētas patrona Sv.Januarius godināšana. Apskates vērta noteikti ir Sansevero kapela, kurā atrodas 18.gs. mākslas darbi un kura ir vienkārši brīnišķīga.

FlyMeAway iesaka

Amalfi piekraste

Amalfi piekraste atrodas Solerno provincē un šajā nosaukumā ir ietverta jūras piekrastes josla Sorento pussalas dienvidu daļā no Positano līdz pat Vietri Sul Mare. Slavena ar savu izroboto krastmalu, gleznainajām pilsētiņām, brīnišķīgajām pludmalēm un dabasskatu dažādību, tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Positano

Maza, kalnu ieskauta pilsētiņa Amalfi piekrastē. Viduslaikos tā bija osta un uzplauka 16. - 17. gadsimtā. 19. gs. beigās vairāk nekā 50% Positano iedzīvotāju emigrēja, lielākoties, uz Austrāliju. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tā sāka piesaistīt tūristus, īpaši pēc amerikāņu rakstnieka Dž. Steinbeka publicētās esejas par Positano. Šeit jāapskata Santa Maria Assunta baznīca un Melnās Madonnas ikona, kuru, kā stāsta leģenda, pirāti nozaguši Bizantijā. Jānobauda arī populārais alkoholiskais dzēriens Albertissimo, vienīgajā vietā, kur to pasniedz - mazā bārā L’alternativa, kas atrodas pilsētiņas ostā.

Sorento

Neliela Kampānijas pilsētiņa ar 16 500 iedzīvotājiem, no kuras paveras plašs skats pāri Neapoles līcim uz Neapoli, Vezuvu un Kapri. Sorento klintis, antīkās villas un luksusa viesnīcas saistījušas šeit ne vienu vien slavenību - pilsētu apmeklējuši Bairons, Kīts, Gēte, Ibsens, Valters Skots, kā arī Enriko Karuzo un Lučiano Pavaroti. Sorento tāpat kā Kapri ir pazīstama ar limončello-alkoholisku dzērienu no citrona, cukura, spirta un ūdens. Šeit tiek audzēti arī rieksti, olīvas, citrusaugļi un vīnogas.

Amalfi ir neliela, šarmanta piekrastes pilsētiņa, kas izvietojusies dziļas aizas vidū Monte Cerrato kalna pakājē. Ievērojamākais apskates objekts ir Sv. Andreja katedrāle no 11. gs. Pilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules vēstures mantojuma sarakstā.

Maiori. Pilsēta un komūna Amalfi piekrastē. Kūrorts un populāra tūristu apmeklējuma vieta jau no Romas impērijas laikiem. Maiori ir pati garākā nepārtauktu pludmaļu līnija visā Amalfi piekrastē.

Kapri

Kapri ir Itālijai piederoša sala Neapoles jūras līča dienvidos. Tā ir Neapoles provinces daļa. Kapri pilsēta ir lielākā salā un Kapri municipalitātes centrs. Otra salas komūna – Anakapri- atrodas kalnos, salas Rietumos. Arheoloģiskie izrakumi pierāda, ka sala bijusi apdzīvota jau no Neolīta un Bronzas laikmeta. Kapri savos darbos pieminējuši daudzi pazīstamākie grieķu un romiešu ģeogrāfi un vēsturnieki, kuri norādījuši, ka sala kādreiz bijusi kontinenta satāvdaļa, un ka to pirmie sākuši apdzīvot no Joniešu salām atbraukušie grieķi. Salu bija iecienījuši arī Romas imperatori. Tacits savos darbos piemin, ka šeit atradās 12 imperatoru villas. Tibērija Villa Jovis ir uzskatāma par vienu no vislabāk saglabātajām romiešu imperatoru villām Itālijā. Pēc Rietumromas imperijas sabrukuma, Kapri kļuva par Neapoles domīniju. Salā esošie zvejnieku ciemati tika pakļauti nepārtauktiem pirātu uzbrukumiem. 16. gs. to divreiz sagrāba turku admirāļi, lai pievienotu Otomaņu impērijai. 1806. gadā salu sagrāba franču, pēc tam angļu karaspēks, kurš izveidoja šeit jūras spēku bāzi. 1808. gadā Murats to atguva un franču pārvaldījumā Kapri atradās līdz Napoleona ēras beigām.

1815. gadā, kad tā tika atdota Neapolē valdošajiem Burboniem. No 19.gs. otrās puses Kapri kļuva par Eiropas mākslinieku un aktieru iemīļotu atpūtas vietu. Virkne pasaulslavenu rakstnieku aprakstījuši salu savos darbos.

Mazā osta, Tragaras belvedērs, dabas takas Anakapri, Solaro kalna virsotne, Zilā grota, villas, kurās dzīvoja Romas imperatori un Aksels Munte – galvenie apskates objekti Kapri salā. Tomēr jāpiemin, ka elpu aizraujoši un pasakaini dabas skati vērojami gandrīz no ikvienas vietas šajā brīnišķīgajā, pēc citroniem smaržojošajā salā.

Salerno

Atšķirībā no tūristu pārpildītā Amalfi krasta, Salerno apdzīvo paši itālieši, ar visām no tām izrietošajām pozitīvajām sekām – autentiskāku dzīves veidu, kultūru un ēdienu, kā arī vietējiem domātām cenām veikalos.

Tūristi, kas ierodas pilsētā, bieži vien vispirms pamana slaido palmu aleju, kas kā zaļš koridors ved gar krastmalu divu kilometru garumā. Piekrastes promenāde ir iecienīta vieta, kas tika sākta veidot pagājušā gadsimta sākumā, attīrīta no Vezuva pelniem pagājušā gadsimta vidū un, vietējo uzskatā, ir viena no labākajām pastaigu vietām ne tikai pilsētā, bet visā Dienviditālijā. Krastmalas galā atrodas Salerno Jūras stacija – 2016. gadā pabeigta futūristiska, austeres veida celtne ar izliekumiem un pagarinātām jumta malām. Savukārt, 2021. gadā tepat tika atklāts lielākais piejūras laukums Itālijā – trīsstūrveida Piazza della Liberta, kas savieno Jūras staciju, apkārtējos vēsturiskos pieminekļus un pašu Tirēnu jūru.

Taču īstā Salerno sākas tur, kur šaurās ieliņas sāk vīties kā sudrabaini pavedieni starp mājām, kas piedzīvojušas vairāk gadsimtu nekā lielākā daļa valstu.

Pilsētas vēsture aizsākās pāris gadsimtu pirms Kristus, kad Salerno bija Romas kolonija, ko izmantoja tirdzniecībai un militāriem mērķiem. Pēc Romas impērijas krišanas tā kļuva langobardu galvaspilsēta, tad iekļāvās Benevento hercogistē, pēc tam pārgāja pie lombardiem un vēlāk – pie normaņiem.

Īpaši plašu ievērību ieguva XII – XV gadsimtos, kad Salerno darbojās slavenā Medicīnas skola, kuras dēļ to dēvēja par Hipokrāta pilsētu. Pēc tam, iekļaujoties Neapoles karalistē un vēlāk- vienotajā Itālijā, tā varbūt nekad nebūtu kļuvusi tik pazīstama, ja ne globālais tūrisma bums ar Itāliju nemainīgi pirmajā apmeklētāko valstu trijniekā un pelnīti – pasakaina daba, saglabātas kultūrvēsturiskās liecības, itāliešiem tipisks dzīves veids.

Kazertas Karaliskā pils

Burbonu Karaliskās pils būvniecība tika uzsākta XVIII gadsimtā. Ar pieciem stāviem, 1200 istabām, 1742 logiem, 34 kāpnēm, 1026 kamīniem, bibliotēku, teātri un četriem iekšpagalmiem, tā ir lielākā karaliskā pils pasaulē, kas radusies viena orģināla projekta rezultātā.

Iekļaujot UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā, tā tika raksturota kā „ baroka laikmeta iespaidīgās mākslas gulbja dziesma...”

Projektu 1752. gadā sāka Neapoles karalis Kārlis III sadarbībā ar itāļu arhitektu Luidži Vanvitelli. Arhitekts par paraugu bija ņēmis Versaļas pili un līdzīgi tai, atrisināja daudzās problēmas, kas bija saistītas ar karaļa un viņa galma, valdības kā arī Neapoles un Sicīlijas politiskās un kultūras elites uzturēšanos milzīgā ēkā ar mazas pilsētas sociālo struktūru.

Pili ieskauj 120 hektāru liels baroka stila dārzs ar alejām, strūklakām, kas piepilda katra savu baseinu, kaskādēm, platu, taisnu kanālu, kas izskatās, ka sniedzas bezgalībā, klasiskām antīkām skulptūrām un savu Botānisko dārzu.

Pils ir pilnīga un majestātiska, tāpēc tā noteikti jāredz!

Pompeji

Vulkāna Vezuvs divu dienu ilgušā izvirdumā sagrauta un daļēji pelnos aprakta antīkās Romas pilsēta, kas atrodas līdzās Neapolei, Pompeju komūnas teritorijā. Kopā ar no tās netālu esošo kaimiņu pilsētu Herkulāna, Pompeji tika pilnīgi nodedzināta un aprakta zem vairāk nekā 18 m biezas vulkānisko pelnu kārtas 79. gadā pirms Kristus. Pilsēta tika nejauši uzieta 1748. gadā, un, kopš tā laika nepārtraukto arheoloģisko izrakumu rezultātā, ir atklāts pilnīgs ieskats Romas impērijas pilsētas ikdienas dzīvē. Pompeji ir viena no tūristu visapmeklētākajām vietām Itālijā – ikgadu vairāk nekā 2,5miljoni. Tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.