Grieķijas sala Santorīni ar Aressana 4* viesnīcu

Santorīni jeb Tira ir lielākā sala apļveida salu grupā Egejas jūrā (71km2), kas arī saucas šajā pašā vārdā. Santorīni salas pieder Kiklādu salu grupai un atrodas apmēram 200km attālumā no kontinetālās Grieķijas. Santorīni arhipelāgs ir aktīva vulkāna paliekas, kas redzamas virs dzidrā jūras ūdens. Aizvēsturiskos laikos, te, domājams, bija viena liela sala, kas, līdz ar uz tās dzīvojošo civilizāciju, tika iznīcināta apmēram 3000 gadus pirms mūsu ēras pēc ārkārtīgi spēcīga izvirduma. Pēc tam vulkāns darbojās ar apskaužamu regularitāti, mainot arhipelāga salu veidolu un galu galā atstājot starp tām milzīgu zemūdens krāteri. Izņemot Santorīni jeb Tiru, vēl tikai Terāzija ir apdzīvota. Pārējās arhipelāga salas ir vulkānisku, melnu akmeņu krāvumi. Vulkāna izvirdums ir atstājis trīs no Santorīni salas malām asām klinšu šķautnēm nošķeltas un tikai vienā pusē izvietojušās pludmales, kas nolaideni sniedzas līdz Egejas jūrai. Tā kā salai praktiski nav dabisku ostu, šeit pietauvoties var tikai lielākie pasažieru kuģi – ar jūras ūdeni pildītais krāteris ir apmēram 400m dziļš. 

Salas vārds radās 13. gadsimtā, kā veltījums Svētajai Irēnai, un šajā vārdā salu sauca līdz 19. gadsimtam. Pēc tam sala oficiāli atguva savu pirmo, vēl no antīkajiem laikiem pazīstamo nosaukumu - Tira. Tomēr Santorīni, tautā populārais salas vārds, joprojām ir pazīstamāks. 

Salas vēsture ir cieši saistīta ar tās vulkānisko pagātni. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka uz Santorīni tāpat kā uz Krētas salas bronzas laikmentā dzīvoja Mīnojas civilizācijas pārstāvji, kurus iznīcināja milzīgais vulkāna izvirdums un tam sekojošais cunami. Vēlāk salā apmetās fēniķieši, tad grieķi un romieši, tad turki. Tikai 1821. gada Santorīni Grieķijas karu rezultātā atguva neatkarību no Otomaņu impērijas un atgriezās grieķu pārvaldē. 

Sala cieš no ūdens trūkuma un uz tās praktiski nav koku. Bet interesanti, ka Santorīni zeme nav neauglīga, te tiek kopti vīnogulāji un ražots labas kvalitātes baltais un sarkanais vīns. Vēl divi eksporta produkti senāk bija svina rūda un „Santorīni zeme” jeb vulkāniskais pumeks – no tās līdz 1986 gadam tika ražots cements zemūdens būvju celtniecībai. 

Tomēr pats galvenais salas ekonomikas pamats ir tūrisms. Tā kā sala vismaz pēdējos divdesmit gadus ir atradusies dažādu aptauju par skaistākajiem ceļojumu galamērķiem augšgalā, it īpaši vasarā tā ir iebraucēju pārpilna. Lielākoties, tie uz pāris stundām ierodas ar lielajiem kruīzu kuģiem, brīdi apbrīno salas skarbo valdzinājumu, un atkal dodas prom. 

Salas galvaspilsēta Tira, ir izvietojusies uz vulkāna krātera malas un no tās paveras satriecošs skats uz plašu apkārtni. Pilsētā saglabājušās paliekas no 8. - 9. gadsimtā pirms Kristus būvētajām celtnēm. 

Gan Tirā, gan mazajos salas ciematos ir daudz ko apskatīt gan no aizvēsturiskajiem laikiem gan no mūsdienu salinieku dzīves. Taču laikam vislabāko Santorīni raksturojumu var izlasīt šeit: „Devāmies uz Santorīni ķeksīša pēc. Apskatīt obligāti apskatāmu galamērķi Eiropas dienvidos. 

Par spīti tūristu pūļiem, kruīzu kuģiem, pārpildītajiem restorāniem, Santorīni atstāja satriecošu iespaidu. Stāvot uz krātera malas ar Vidusjūru pie kājām, ar pie klintīm pieplakušajiem baltajiem namiņiem, pazuda gan uz pāris stundām ievestie kruīzu tūristi, gan nieku pārdevēji savās bodītēs. 

Pīrādziņa formas salas skaistākie skati paveras no kraujas tās ieliekumā, kas ietver Nea Kameni, Palea Kameni un Terāzijas salas. 

Pasakaino skatu medniekiem noteikti jādodas trīs stundu garā gājienā no Santorīni galvaspilsētas Tiras uz Oiju. Cauri zāļainiem un akmeņainiem klajumiem, ar nepārtrauktiem skaistiem skatiem uz krāteri (krauju radījis vulkāna izvirdums)! 

Tad pienāk vakars, un tie, kuri bija salai palikuši uzticīgi un nedevušies prom, sapulcējas tās ziemeļu ciematiņā Oijā noskatīties lielāko priekšnesumu, ko Santorīni piedāvā - saulrietu. Santorīni vairāk pārsteidz nevis saulriets, kuru dēvē par skaistāko pasaulē, bet gan simtiem pret sauli pavērstās sejas, kas, novērsušās no telefonu ekrāniem, starojošām acīm lūko skaistumu, kam līdzīga nav nekur! 

Santorīni iepriecina arī ciematiņi salas iekšienē, kurus masu tūrisms vēl nav atklājis. Megaločori, Pirgos, Emporio katra lepojas ar grieķu pareizticīgo baznīciņām, vīnu darītavām un mājas restorāniem (kur tāpat kā visur salā galdā ceļ tikko zvejotas zivis un jūras veltes).